Uzdot Jautājumus Ir Tik Grūti. Ir Tik Bezjēdzīgi Uz Tiem Atbildēt

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50

Uzdot jautājumus ir tik grūti. Ir tik bezjēdzīgi uz tiem atbildēt

Ir tik grūti cīnīties ar cilvēku, kuram nav roku vai kāju, kura izskatu jūs nevarat atšķirt starp miljoniem citu, ar kādu, kuru jūs neredzat, bet tikai jūtat. Ir tik daudz baiļu un satraukuma, tik maz drosmes un cerības. Ir tik drosmīgi uzsākt sarunu ar šo ienaidnieku, tik lēnām notiek sarunas par mieru, par cerību uz pozitīvu dueļa iznākumu. Diplomātija ir bezspēcīga, ķirurga skalpelis nogriež aizmugurējo roku pie vēl neizdziedētās brūces. Sāpes un vientulības sajūta izplūst no neredzamas brūces, ilgas ir caurstrāvojušas pārsēju un depresijas oreols mani ieskauj ar smalku impotences smaržu. Man ir tik grūti saprast, ka neatkarīgi no maniem centieniem es nekad nevarēšu saprast, kā un kur notiks mana pēdējā cīņa un vai tā vispār notiks.

Manā galvā ir depresija un nemiers, apsēstības un piespiešanās, bailes un naids. Ilgas un kauns, vaina un vientulība. Kā es varu ar savu gribasspēku tos pārvarēt, kā panākt, lai viņi pamet dvēseles krastus un dodas turp, aiz manas uztveres horizonta, lai nekad vairs nejustu, ka, nonākot pie kritušo cerību obeliska krastā mierinošo sapņu jūru, es nemierīgi paskatījos augšup un es būtu redzējis tikai kaiju klātu pieminekļa betona virsotni. Kas zina atbildi uz šo jautājumu? Kurš sevī nes šīs stingrās mūsu dzīves patiesības un bezgalīgi cenšas tām pārdot ne santīma neona lampas gaismā. Gēns jau sen lidoja uz Ēģipti.

Katru reizi, ieraugot klientu savā priekšā, es vienmēr sastingu, gaidot kaut ko tik jaunu un aizraujoši milzīgu, kaut ko, kas izgaismos tumšo mežu ar daudziem ceļiem un kā bākas stars apgaismos ceļu uz vienu ejot. Katru reizi, kad ceru, ka kaut kas notiks, es varu savās rokās noķert kādu cerības uzplaiksnījumu un atgriezt to ar spilgtu dzirksti, kas sildīs jūs mazliet labāk nekā papīra tēja.

Varbūt mēs vienmēr esam maldināti. Vienmēr un it visā, un būtība ir tikai praksē pārliecināties, ka mūsu individuālā ilūzija var palīdzēt mums saprast notiekošā jēgu. Diētas un reliģijas, dzīvesveids un attieksme, modeļi un stratēģijas, ieslēgšanās un izslēgšanās, nemiers un vienaldzība, narcisms un sirdsapziņa, vainas apziņa un kauns, melnbalts, piedzēries un prātīgs. Kurš var kaut ko par to saprast? Kādas ilūzijas mūsdienās ir modē? Kas mūs darīs laimīgus un kāpēc mēs neesam laimīgi šodien, šeit un tagad, kādi esam? Varbūt mūsu nelaime ir mūsu spēcīgākā un vienkāršākā pašapmāna?

Persona, kas sēž man pretī, saka, ka nezina, kā tur esošo salabot? Un tas ir pārsteidzoši, jo arī es to nezinu. Es kļūstu līdzīgs sengrieķu filozofam un atkāpšos malā "jo vairāk zinu, jo mazāk zinu". Vai ir iespējama bāka tumša meža vidū? No kurienes nāca miera balodis kaislību un neapmierinātās iekāres niknā okeāna vidū? Kurš īsti kuru nogalināja, vilka vecmāmiņa vai vilka vecmāmiņa? Uzdot jautājumus ir tik grūti. Ir tik bezjēdzīgi uz tiem atbildēt. Ieskata brīdis ir tik īss. Zibspuldze nodzēš tumsas gaismu un metas uz āru pie cita, un viņš…. Viņš klusēdams sēž atzveltnes krēslā un ar roku glāsta akumulatoru. Viņa dimanta sejā iekodās nozīmes lauskas, atstājot aiz sevis skaistu zudušas nozīmes un laika mirdzumu rakstu.

Galu galā mēs šķirsimies un nožēlosim nepateikto un neizmantoto, vēl vienu neizmantotu iespēju un vēl vienu mūsu dzīves mirkli. Cik viņš bija īss, cik naivi nopietns, cik harmoniski absurdi mēs viņā bijām.

Viesuļvētra nojauks veco un veidos jauno. Kur viņš dabūja šo jauno un kur pazuda viss vecais? Viesuļvētra klusē, tā vienkārši izslēdz gaismu, apgriež zīmi un aizver durvis.

Izbraukšana.