2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Ukraina jau vairākus gadus dzīvo bruņota konflikta stāvoklī. Šajā laikā daudzi pieaugušie ir guvuši smagas psiholoģiskas traumas. Visu laiku kopš konflikta sākuma psihologi ir daudz rakstījuši un runājuši par bērnu psiholoģiskās traumas sekām. Grūtības slēpjas faktā, ka, ja bērns, teiksim, ir ievainots, tad viņam nekavējoties tiek sniegta palīdzība. Ārsti rūpīgi uzrauga brūci un var precīzi pateikt, kad ir atveseļošanās. Psiholoģiskā trauma ir mānīga. Bieži vien tam ir aizkavēta ietekme. Tie. tūlīt pēc pieredzētā traumatiskā notikuma bērna stāvoklis un uzvedība var nemainīties vispār, vai arī traumas izpausmes un simptomi var izpausties nenozīmīgi, vai arī vecāki nesaista bērna stāvokļa izmaiņas ar traumu. Traumas sekas var skaidri izpausties mēnešus vai pat gadus pēc traumatiskā notikuma.
Jāsaprot, ka bērni ne vienmēr spēj vārdos aprakstīt savu stāvokli un sajūtas. Ne tik sen tika veikta socioloģiskā aptauja, aptaujas laikā varēja konstatēt, ka tikai 50% bērnu, kas tieši saskaras ar psihologu, var runāt par gūto traumatisko pieredzi. Bērniem vecuma īpatnību dēļ ir grūti atšķirt stāvokli un izveidot cēloņsakarības attiecības (traumas-sekas), dažās ģimenēs ir izteikts aizliegums runāt par pagātnes notikumiem, maziem bērniem vienkārši nepietiek vārdu krājums, lai aprakstītu viņu stāvokli. Jāatceras arī tas, ka bērna psihi aktivizē aizsardzības mehānismus, tostarp represijas, t.i., bērns aizstāj atmiņas par traumu. Šajā gadījumā bērns, iespējams, tieši neatceras notikumus vai traumatisku epizožu sēriju, bet piedzīvo ļoti spēcīgas "pēkšņas" sajūtas. Šīs spēcīgās sajūtas var izraisīt bailes, pārvēršoties šausmās, dažkārt pilnīgi neracionālas (t.i., šobrīd bērnam objektīvi nekas nedraud); panikas lēkmes, ko papildina bailes, sirdsklauves, karstuma vai aukstuma sajūta; dažādi depresīvi apstākļi; murgi. Arī saskarsmē ar dažādiem izraisītājiem bērnam var rasties spēcīgas jūtas. Piemēram, atrodoties mierīgā teritorijā, viņš ieraudzīja cilvēku militārā formastērpā vai dzirdēja smaržu, kas atgādināja traumatisku notikumu. Vai arī pēkšņas lobīšanas laikā es ēdu savas iecienītākās zemenes. Gadu vēlāk māte atnes ogas un noliek tās bērna priekšā, un viņam sākas panikas lēkme. Vai arī pilnīgi mierīgs pusaudzis, klasesbiedra draudu gadījumā piedzīvo pilnīgi nekontrolējamas dusmas un metas uz puisi ar dūrēm, nespējot apstāties. Dažos gadījumos bērns sāk ciest no dažādām slimībām, sākot no akūtām elpceļu vīrusu infekcijām un beidzot ar nopietnākām. Ļoti sabiedrisks, sabiedrisks bērns pēkšņi pārvēršas par vientuļnieku, jebkāda saskarsme ar bērniem, pieaugušajiem un pat radinieku viņam ir sāpīga. Bērna kognitīvie procesi var palēnināties un samazināties. Bērns var kļūt pārāk impulsīvs vai, gluži pretēji, mēģināt kontrolēt savas reakcijas, vienlaikus izskatoties pilnīgi mierīgs. Aizkavētas reakcijas gadījumā uz traumatisku notikumu bērna risks saslimt ar PTSD krasi palielinās. Tikai speciālists var precīzi noteikt stāvokli un dažu bērna reakciju cēloņus vai parādītos simptomus.
Vecākiem ir svarīgi saprast, ka katrs bērns ir neaizsargātāks un ir ievainojams nekā pieaugušais. Pirmkārt, tāpēc, ka bērni jūtas bezspēcīgi ietekmēt situāciju, viņiem nav pietiekamas dzīves pieredzes, lai tiktu galā ar sarežģītiem notikumiem, viņiem nav pietiekami daudz pašu resursu, it īpaši, ja tuvi pieaugušie paši ir grūtā stāvoklī un nevar sniegt atbalstu bērnam. Tāpat bērniem vecuma īpatnību dēļ ir grūti atšķirt realitāti no fantāzijām par notiekošajiem notikumiem. Bērns var uztvert apkārtējo pasauli kā naidīgu, briesmu pilnu un visu laiku baidīties. Šajā sakarā var mainīties bērna attieksme pret cilvēkiem kopumā un nākotnes izredzes.
Ja bērns izspiež traumatisku notikumu, t.i. bērns vispār neatceras par piedzīvoto, trauma turpina savu postošo ietekmi uz garīgo un fizisko veselību. Tāpēc bērna traumatiskā notikuma neminēšana nav precīzs rādītājs, ka psihe ir pilnībā "apstrādājusi" traumatisko pieredzi un sekas neparādīsies nākotnē.
Pieaugušais var saskarties ar visu iepriekš minēto. Ja jūs vai jūsu mīļie esat pieredzējuši traumatisku notikumu un novērojat satraucošas izmaiņas sevī vai citos ģimenes locekļos, negaidiet un ceriet, ka problēma "atrisināsies" pati par sevi! Meklējiet palīdzību no speciālistiem. Tas palīdzēs ne tikai uzlabot jūsu stāvokli tagadnē, bet arī ietaupīs jūs no negatīvu seku rašanās nākotnē!
Ieteicams:
Bērna Reakcija Uz šķiršanos Dažādos Vecumos
Bērns 3 - 6 gadus vecs šo situāciju piedzīvo visgrūtāk, jo tieši šajā vecumā abu vecāku līdzdalība bērna audzināšanā ir vissvarīgākā veselīgas attieksmes veidošanā pret citiem cilvēkiem. 3–6 gadus vecs bērns pārdzīvo psiholoģisko krīzi:
Ādas Reakcija - "Mammu, Tu Mani Nemīli"
Viens no cēloņsakarības faktoriem dermatozes rašanās gadījumā ir mātes un bērna attiecību pārkāpums agrīnā vecumā, tāpēc 91% gadījumu tā sākums rodas pirmajos divos dzīves gados. Bērna āda ir galvenais kontakta līdzeklis ar māti un pauž viņa emocionālo stāvokli.
Traumatiskā Reakcija Uz Jaunatklāto Drošību
Robins Skinners raksta: Mazs bērns, kurš zaudējis māti, ir sašutis un protestē. Kārtējo reizi būdams drošs, viņš kārtējo reizi demonstrē apkārtējiem savas bailes, sašutumu un protestu: mani pameta! Un es jutos slikti, slikti! Un tas nomierinās tikai pēc kāda laika.
Bezpalīdzības Modelis Kā Reakcija Uz Traumu
Līdz noteiktam vecumam mēs esam tikai tas, ko vecāki mums par mums pārraida. Ja mamma mūs mīl, tad mēs par sevi zinām, ka esam mīlestības cienīgi. Ja tas noraida un nolietojas, mēs pieaugam ar dažkārt atšķirīgu, dažkārt dziļi slēptu iekšpusi no sevis un apkārtējiem, ar savu slikto sajūtu.
Reakcija Un Rīcība
Mūsu ikdienas dzīvē ir vārdu reakcija, un mēs to bieži lietojam, atsaucamies uz to. Šī vārda nozīme mums ir diezgan skaidra. Mums ir stabila racionāla izpratne, ko pamato pieredze: mēs ne tikai saprotam šī vārda nozīmi, bet diezgan viegli orientējamies un izšķiram tieši to parādību, uz kuru šis vārds norāda.
