Vai Es Esmu Pēdējais Burts Alfabētā?

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50

Manā jaunībā, un es to izturēju tieši Padomju Savienības sabrukuma brīdī, ļoti populārs bija šāds teiciens: Es esmu pēdējais burts alfabētā. Manā izpratnē runa ir par to, ka viens cilvēks mūsu sabiedrībā neko nenozīmē, te lemj masas, un, kad cilvēks kliedza es, jā es, viņam uzreiz tika dots mājiens, ka tā nedrīkst darīt.

Tomēr laiki mainās. Lielā valsts jau sen ir pagājusi, bet ieradumi, kolektīvā mentalitāte joprojām pastāv. Tā notika, ka no brīža, kad iekļuva mūsu Rietumu domāšanas kultūrā, Rietumu vērtībās, personīgi orientētā psihoterapijā, kas priekšplānā izvirza katra cilvēka vajadzības, vēlmes un brīvību, arvien vairāk cilvēku mūsu sabiedrībā sāka pieņemt individuālistisks domāšanas veids. Vai tas ir labi vai slikti? Spekulēsim.

Tātad, kāda bija spēcīga kolektīvā domāšana. Šeit es tūlīt izdarīšu atrunu, kolektīvam nav domāšanas ērģeļu, katram cilvēkam atsevišķi ir šādas ērģeles. Tātad komandu parasti vada kāds, un viņš (komanda) iet to ceļu (pareizi), uz kuru norāda tieši šis līderis. Un patiesībā lauzt cilvēku pūli, kas iet pa to pašu ceļu, ir diezgan grūti, dažreiz neiespējami. Tātad kolektīvā domāšana noteikti palīdzēja stiprināt mūsu valsti. Tomēr, tā kā ne visi cilvēki spēj būt nekritiski pret to, ko saka svarīgi cilvēki, agrāk vai vēlāk šāda kolektīva domāšana neizdodas, un rezultātā milzīgas impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk.

Kas dod individuālistisku pieeju. Katrs cilvēks sāk domāt par sevi. Par jūsu vajadzībām, vēlmēm. Viņš domā, kā viņus apmierināt (un tās ir ļoti pareizas domas, jo, ja mēs neapmierinām savas vajadzības, agrāk vai vēlāk cilvēks kļūst ļoti slikts), un dara kaut ko lietas labā. Mēs arī meklējam iespējas sarunām ar citu personu, lai savstarpēji apmierinātu mūsu vajadzības. Attēls šķiet ļoti demokrātisks un loģisks. Tomēr, kā rāda prakse, ne visi cilvēki var apzināties savas patiesās vajadzības un attiecīgi kompetenti tās apmierināt. Un izrādās, ka priekšrocība šādā situācijā ir cilvēkiem, kuri labi dzird sevi.

Joprojām ir brīdis, kad ir daudz indivīdu, tad atklāti kļūst grūti vienoties. Ir pārāk daudz dažādu vēlmju un viedokļu. Ja paskatās uz mūsdienu pasauli, tad daudzas lielas valstis ir sadalītas mazākās. Un šeit visspēcīgākā un lielākā valsts iegūst milzīgu priekšrocību, kurai izdodas saglabāt savu integritāti un augstu ražošanas līmeni. Un izrādās, ka mūsdienu pasaulē rūķu stāvokļi faktiski kļūst par marionetēm viena liela rokās.

Un tad mēs varam pieņemt, ka individuālisms arī nav panaceja cilvēces attīstībai. Piemēram, pašreizējā statistika par šķiršanos postpadomju telpā ir biedējoša, lielākā daļa laulāto pāru izjūk, nedzīvojot vairākus gadus. Ko mēs varam teikt par to, kā vienoties un dzīvot mierā abām valstīm.

Ja jūs uztverat mani personīgi, es joprojām esmu par individuālismu. Jā, ne vienmēr ir viegli sadzirdēt sevi, ir grūti vienoties ar citu cilvēku, taču šajā pasaulē ir iespēja darīt kaut ko savu, kaut ko, ko katrs no mums nāk šajā pasaulē. Es nezinu, vai sajūta, ka tu dzīvo savu dzīvi, ir vislabākā, bet, lai izjustu šo stāvokli, to dzīvotu, es domāju, ka daudzi cilvēki par to sapņo. Un daudziem izdodas. Un tieši apelācija uz savu individualitāti var dot šo iespēju ikvienam cilvēkam. Kaut kas man saka, ka mūsu pasaulē viss ir tur, lai katrs cilvēks izjustu visu pašapziņas un pašrealizācijas šarmu. Ir pietiekami daudz resursu, cilvēku, iespēju.

Kaut kas tamlīdzīgs. Un, ja mēs atgriezīsimies pie raksta nosaukuma, es varu teikt, ka mans viedoklis ir tāds, ka esmu tālu no pēdējā alfabēta burta, ko sauc par dzīvi, un varbūt pat pirmais. Vismaz katra cilvēka dzīvē.

Autors: Sergejs Petrovs