Bailes No Zaudējuma Nav Mīlestība

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50

Strādājot ar klientiem par attiecībām, dažreiz redzu šo attēlu. Šķiet, ka attiecības nav pārāk labas, bet, tiklīdz pie apvāršņa parādās doma, ka otrais var pārstāt mīlēt, pamest, pamest, atrast citu, tajā pašā brīdī pirmais ar ellišķīgu aizdedzina kaisli, vēlmi, mīlestību liesma. Otrais kļūst par dzīves jēgu. Vissvarīgākā lieta. Un visas runas par to, cik ļoti viņi viņu mīl un cik briesmīgi ir viņu pazaudēt. Bet patiesība ir tāda, ka šajās bailēs zaudēt mīlestību gandrīz nav mīlestības. Tas ir par izdzīvošanu, par primārajām šausmām, par regresu bērnībā, kur dzīve bija atkarīga no mātes klātbūtnes. Un šajā visā patiesībā nav partnera. Lai nodrošinātu traumas integritāti, vienmēr ir jābūt objektam. Un, kad viņš aiziet, ir biedējoši neizdzīvot. Šī sajūta ir neracionāla un vispār neietver īsto. Tas ir par tēlu, ka pagātnē viņš ir pamests un jūtas kā pilnīga nenozīmība, kad viņi atkal aiziet. Runa ir par bailēm no paša aiziešanas procesa, nevis par konkrētu cilvēku.

Tātad, ja jūs baidāties zaudēt savu partneri, tas nenozīmē, ka jūs viņu mīlat.

Psiholoģiskās skices no sesijām

Viņš atnāca pie manis divus gadus pēc pirmās tikšanās. Mēs jau esam mēģinājuši ar viņu sadarboties, taču ar šāda veida vīriešiem ir grūti strādāt. Viņš aizgāja. Viņš teica, ka visu darīs pats un terapija ir blēņas. Šoreiz viņa entuziasma nebija daudz. Viņš bija ievērojami zaudējis svaru un izskatījās ļoti skumji. Es mazliet baidījos, nezināju, ko gaidīt. Bet viņš tikai sāka runāt.

- Es viņu mīlu tikai tad, kad viņa aiziet. Tad viss mainās, gaisma izgaist, un man ir ārkārtīgi svarīgi viņu atgriezt. Parastajā dzīvē es gandrīz nerūpējos par viņu. Mani sadusmo viņas dumjie joki, smiekli, mēģinājumi šķist seksīgi, pārdomas par dzīvi. Gandrīz viss mani satrauc. Un man šķiet, ka, ja nebūtu viņas, mana dzīve būtu ideāla. Bet tiklīdz viņa aiziet, manī viss tiek nogriezts. Pārtraucu ēst, slikti guļu, man šķiet, ka dzīve zaudē jēgu. Es sāku to atgriezt. Aktīvi, neatlaidīgi. Problēma ir tāda, ka tas notiek jau n -to reizi, un, ja pirms tam pietika ar zvanīšanu, tad dāvini ziedus, tad apsoli mainīties (bet nemainīties), tagad viņa man aizvien mazāk tic. Agrāk es viņu atguvu dažās dienās, tagad man vairākas nedēļas jāskrien pēc viņas. Un tajā brīdī man šķiet, ka es tiešām mainīšos. Ka šoreiz, kad viņa atgriezīsies, viņa mani vairs nekaitinās, ka es beidzot sapratu, cik ļoti es viņu mīlu. Bet katru reizi vēsture atkārtojas. Pat pēc vairāku nedēļu ellīgās vajāšanas mīlestība pie manis nenāk. Dažreiz man šķiet, ka es vienkārši spēlēju ar viņu. Ka mani interesē pats mēģinājums atgriezties. It kā es tikai sev pierādītu, ka esmu foršs. Un pēc tā pierādīšanas es nomierinos. Viņa atkal sāk mani satracināt.

Reiz viņa aizbrauca uz sešiem mēnešiem. Šajā laikā es zaudēju 15 kg, darbs sabruka, es pat kļuvu nedaudz pelēks. Katru dienu es sāku ar pašpārmetumiem, ka esmu zaudējusi labāko meiteni pasaulē, kļuvu agresīva, draugi par mani uztraucās. Viņi lika man doties pie psihologa. Es ilgu laiku atteicos, man tas šķita muļķības. Arī psiholoģe mani kaitināja. Viņa uzdeva stulbus jautājumus par manām jūtām, jautāja par manām attiecībām ar māti, it kā tai būtu kāda jēga. Es tikai gribēju savu bijušo atpakaļ. Kāda starpība, kādas man bija attiecības ar mammu? Kam gan vienalga, ka tādu nebija. Viņai bija sava dzīve, man - sava. Es gribēju, lai viņa mani redz un dzird, bet viņa apprecējās otro reizi un redzēja tikai savu jauno vīru. Sākumā es zaudēju savaldību, tad es aizbēgu no mājām, viņa mani meklēja, un, kad viņa mani atrada, mēs kādu laiku bijām kopā. Es domāju, ka tagad viņa mīlēs tikai mani. Bet dienu vēlāk viņa atkal aizmirsa par mani, un es sāku viņu ienīst. Tāpat kā viņas jaunais vīrs. Tāpēc es agri izgāju no mājām, un mēs ar viņu vairs nesazinājāmies. Drīzāk viņa vēlas ar mani sazināties, raksta, zvana, bet es to daru ar varu. Es vēlos, lai viņa ciestu tāpat kā es toreiz. Bet kāds tam visam sakars ar to, ka es nevaru atgūt savu draudzeni?

Tu viņu nemīli.

- Es domāju, ka man ir vienkārši svarīgi justies kontrolētai. Es jūtos kontrolēts, kad viss notiek pēc plāna. Pat ja es viņu kaitinu, tad es to kontrolēju pats. Un kad viņa aiziet, es zaudēju kontroli. Un es novirzu visus spēkus, lai to atgrieztu. Nevis meitene, bet kontrole.

- Kāpēc kontrole ir tik svarīga?

- Jo, kad viņa nav, es pārdzīvoju pilnīgu bezspēcību, man ir bail, es atceros savas bērnības šausmas, es esmu viena istabā, mana māte dodas uz randiņu, es saprotu, ka es palikšu viena mājās, un es saprotu, ka es to nevaru izturēt. Tad es "nejauši" pārleju ar verdošu ūdeni. Mamma sāk steigties man apkārt, kliedzot, ka esmu stulba, ka es sabojāju viņas dzīvi ar savām līkajām rokām, bet viņai nekas cits neatliek, kā palikt kopā ar mani mājās. Viņa mani dziedina un vienlaikus raud. Un es saprotu, ka tas vīrietis viņai ir svarīgāks par mani. Tas bija sāpīgi. Fiziski man sāpēja apdegumi, emocionāli likās, ka esmu miris. Un es paliku šajā stāvoklī ilgu laiku.

- Un kā tas ietekmē to, kas ar jums notiek tagad?

- Es nezinu, dažreiz man šķiet, ka es dzīvoju tikai tad, kad kādam skrienu. Kad cilvēki ir blakus, es viņus atgrūžu, man kļūst garlaicīgi, viņi visi ir tik parasti un neinteresanti. Un tad es sāku viņus provocēt reakcijās. Man jāredz, kā viņiem tas sāp, kā viņi ir atkarīgi no manis. Laikam tas pats ar meiteni, es gribu redzēt viņu atkarīgu, bet vienmēr gatavu skriet atpakaļ. Bet bija intriga, un es nezināju, vai viņa atgriezīsies vai nē.

- Un tagad viņa atkal aizgāja?

- Nē, tagad viņa ir tuvu, bet es redzu, ka šie ir pēdējie akordi, viņa nepārprotami ar mani nejūtas labi, es arī ciešu. Ar viņu ir slikti, un bez viņas ir biedējoši. Tagad es jau saprotu, ka tas nav par viņu. Es atceros iepriekšējās attiecības, tās visas bija tādas. Bet ar mazāku drāmu. Iespējams, es joprojām mazliet mīlu šo. Lai gan es nezinu, kas ir mīlestība. Man tā ir vēlme iegūt. Bet tās ir slāpes, nevis pats valdīšanas process. Tad jau ir garlaicīgi, un jums ir jāievieš spēle, jāpamet, jānoraida un jāprovocē.

- Ko tu no manis vēlies?

- ES nezinu. Es tikko atnācu dalīties. Kādreiz tavi jautājumi lika aizdomāties, kas ar mani nav kārtībā. Un es domāju, ka jūs varētu pajautāt jaunus, un es visu atrisināšu pats.

- Diemžēl šādas situācijas neatrisina tikai jautājumi.

- Nu, es nezinu.. Tagad es jūtos labāk. Varbūt es atkal atnākšu pie jums.

Un viņš aizgāja.

Es nezinu, kas notiks tālāk. Darbs, ja tāds ir, ir ārkārtīgi grūts. Gan man, gan viņam.

Zaudējumos ir daudz baiļu, bet tas ne vienmēr nozīmē mīlestību.