STĀSTS PAR MODERNU PRINCESU UN NEMIRSTĪGU SAGLABĀŠANU (lll Daļa)

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50

STĀSTS PAR MODERNU PRINCESU UN NEMIRSTĪGU SAGLABĀŠANU (lll daļa)

- Vai jūs esat nemirstīgais Kaščejs? Princese jautāja ar trīci balsī.

- Vai tev ir bail? - Kaščejs mirkšķinot jautāja.

- Ne tik biedējoši, bet ļoti negaidīti es aizbēgu no rūķiem, - meitene rūpīgi izvēlējās savus vārdus. Galu galā izrādās, ka pats Kaščeja viņu izglāba! Bet vai tā ir pestīšana, vēl nebija zināms.

- Kuru jūs meklējāt? - jautāja nemirstīgais zemnieks, - princis uz balta zirga? Kāpēc es jums neesmu princis? Ir zirgs, taisnība - melns, tur ir bagātība. Gribējās bruņinieku bruņas? Viņi guļ bēniņos. Arī es kādreiz biju tas, par ko viņi sapņo … -Kaščijs apdomāja. - Un tagad es nevaru pat cilvēcīgi nomirt. Nu tas bija kaut kāds m ** ak izdomāts tā, ka nāve bija ārpus objekta!.. Dažās pīlēs, olās, adatas galā … Dzīve bez nāves ir pavisam citāda. Dažreiz tam vispār nav jēgas … Bet, no otras puses, es apprecējos jau simto reizi.

Vecais princis atrada vismaz kaut ko tādu, kas piešķir viņa ilgajai un bezjēdzīgajai dzīvei dažādas krāsas. Un viņš nedaudz uzmundrināja.

- Ar ko jūs šoreiz precēsities? Princese dedzīgi jautāja. Kaščejas dzīves filozofija viņu kaut kā neinteresēja.

- Un pat uz tevi …

- Tu mani redzi pirmo reizi ?! - princese nespēja noticēt savām ausīm.

- Tātad jūs divdesmit pirmajā gadsimtā visu apvērsāt. Cilvēki ar aizvērtām acīm apprecas un apprecas!.. Un viņi to uzskata par cieņu. Nezināšanu var slēpt, kā vēlaties. Bet es, piemēram, atļauju būt nezinošs. Un man par to nav kauns. Esmu precējusies daudzas reizes. Man viss ir apnicis … Es gribēju sevi nošaut, bet lodes atleca no manis. Nolēmu sevi noslīcināt upē - uzlecu kā š ** bet. Un jūra mani vispār izspļauj kā dūcošu kamieli. - Kaščejs atkal bija nomākts.

- Un šeit jūs esat - svaigs! Viņa pati klīda pie mums. Tātad viņa satika savu likteni! - Kaščejs-princis turpināja raidīt optimistiskāk. - Nomazgājies, saģērbies un esi skaistule.

Princeses domas bija apjukušas. Šādā notikumu ciklā viņa bija pirmo reizi un nezināja, kas viņu varētu sagaidīt pēc dienas vai pat stundas …

- Tā ir dzīve - "šeit un tagad"! - Kaščejs skaļi teica. - Lai cik paradoksāli tas neizklausītos. Vai negaidīji mani satikt? Bet es esmu tavs glābējs! Labāk viens vīrs nekā septiņi rūķi. Vai arī jums bija citas idejas?

- Es sapņoju par jaunu puisi, nevis par vecu vīrieti trīssimt gadu. Ja tu būtu jauns … - meitene viltīgi sacīja.

- Labi, viņa runāja! - Kaščejs ar savu pulēto un kopto nagu saskrāpēja pliku galvu. - Meklēsim jaunību! Ja nāve ir ārpus manas eksistences, tad kaut kur ir arī jaunība … Nāc, palēnini vagonu, - Kaščejs sacīja šoferim.

Vai jūs zināt, kurš vadīja automašīnu? Kaķis! Milzīgs pelēks kaķis. Princese pārsteigumā atvēra muti. Līdz šim viņa nebija paskatījusies uz vadītāju.

Kaķis pagrieza galvu un palēnināja gaitu. - Ko tu gribi, draugs? - viņš jautāja.

- Tev jānoskaidro, kā es varu atjaunoties? Kur no manis slēpjas mana jaunība? Es dodu jums vienu dienu un vienu nakti, lai meklētu!

Kaķis iespaidīgi atvēra automašīnas durvis un izgāja ārā uz pakaļkājām. Bet ļoti ātri viņš uzlēca un ar bultu kaut kur aizskrēja.

- Kā mēs varam iztikt bez vadītāja? - jautāja meitene.

- Tātad šis ir Porsche! Par tādu naudu vajadzētu braukt automašīnai bez vadītāja!.. - Kaščejs apdomāja. Šāda doma viņam vēl nebija ienākusi prātā. "Tas ir tas, ko nozīmē iegūt jaunu nozīmi garlaicīgā, vienmuļā, labi barotā un nemirstīgā dzīvē," viņš domāja.

- Nāc, pieskaries, - viņš pagriezās kā uz nekurieni. Automašīna rūca un pacēlās.

- Iesim pie manas pirmās sievas. Man vajag padomu.

- Vai viņa vēl ir dzīva? Princese jautāja.

- Vairāk nekā dzīvs! -atbildēja trīssimt gadus vecais Kaščejs, mirkšķinot uz princesi.

- Un kas viņa ir?

- Tagad jūs uzzināsit! Nesteidzieties, visam ir savs laiks!

Pašgājēja Porsche automašīna piebrauca pie vecas būdiņas meža malā. No turienes iznāca, princesei jau pazīstama, veca sieviete, kuru sauc arī par Baba Yaga.

- Jūs atkal? Viņa jautāja princesei.

- Man ir deja vu! Mūsu pirmā tikšanās sākās ar šiem jūsu vārdiem, - princese teica, ne bez pārsteiguma.

- Visi netīri, kaut kādās lupatās? Jūs esat gudrs kustībā! Kur tu viņu atradi? - jautāja Baba Jaga Kaščeja.

- Es to paņēmu uz ceļa!

- Vai viņa tur gulēja?

- Jā, tas meloja! - atbildēja vecais līgavainis.

- Dzīvoja! Mūsdienās tos, kas uzskata sevi par skaistu un gudru, paņem uz ceļa? !! - vecene dalījās pārdomās un bija neizpratnē.

- Kāpēc tu pieķeries man? Kaščejs, cik gadus mēs neesam redzējuši viens otru? Es domāju, ka jūs nokavējāt? Un tu ej un nomazgājies. Un tad jūs nevarat redzēt savas slavenās uzacis. Man izdevās viņus palaist garām …

- Man jums ir lieta! Vai varat mani uzaicināt uz būdu? - jautāja Kaščejs.

- Man šodien nav našķu. Un es negaidīju nevienu viesi,”sacīja gudrā sieviete, to pārtraucot.

- Pajautāsim tavai krāsnij, kā atgriezt manu jaunību, - vecais princis nenomierinājās.

- Kāpēc to jautāt? Es jau zinu. Tev beidzot jāmirst! Tad jums jāapglabā zemē. Un šajā vietā ābele augs un dos pirmos augļus. Šī meitene apēdīs ābolu un dzemdēs tevi no jauna,”Baba Jaga līdzsvarotā tonī sacīja.

- Vai nav vienkāršāka varianta? - Kaščijs nenomierinājās.

- Tavs kaķis uzkāpa kokā, lai meklētu citu iespēju. Galu galā viņš ir meditētājs. Varbūt viņš atradīs … Ej! Es nezinu, kā liktenis jūs saveda kopā, bet jūs esat viens otra vērti. Tu, Kaščej, mūžīgi skaties uz savu galvu un vienmēr atrodi! Un tu, meitiņ, pati nezini, ko meklē, bet zaudē ar lēcienu …

- Kas man jāzaudē? Princese jautāja.

- Atbildes uz saviem jautājumiem meklējiet paši. Pieaudzis jau pa gadiem … Es jums veltīju pietiekami daudz laika, kad pirmo reizi tikāmies. Praktiski vadīts psihoterapijas seanss! Bet es redzu, ka no tā nav nekāda labuma.

Vecā sieviete dziļi ieelpoja un pazuda gaisā, atstājot aiz sevis patīkamas franču smaržas.

"Viņai patīk intrigas," Kaščejs sacīja savai līgavai. - Iesim uz manu pili. Rīts ir gudrāks par vakaru.

Nogurušā meitene nestrīdējās un piekrita viņam. - Kur es varu iet no šejienes? Viņa domāja. - Un kā izkļūt no šīs pasakas?

Viņi uzbrauca līdz milzīgai pelēkai pilij ar trim torņiem. Starp torņiem tika uzcelti tilti. Un ap pili bija milzīgas sienas.

- Vai tā ir ķīniešu siena? Princese jautāja.

- Gandrīz, - atbildēja Kaščejs.

- Kuru tu te slēpj? Lai gan … Šādus žogus mūsu valstī daudzi tagad būvē. Visi no kaut kā slēpjas. Ne tas, ka viņi saprot no kā … - princese nodomāja.

- Jūsu istaba atradīsies trešajā stāvā. Viss nepieciešamais ir tur. Atpūta. Rīt būs grūta diena …

- Kāda pārdomāta, - princis domāja, kāpjot augšā pa kāpnēm. - Nu tas ir vajadzīgs! Būt par nemirstīgā Kaščeja līgavu! Bet acīmredzot prinči ir dažādi. Jūtu, ka piedzīvojumi mani vēl gaida …

Meitene uzkāpa trešajā stāvā milzīgā istabā, kuru apgaismoja daudzas sveces. "Romantiski," viņa skaļi teica. Bet viņas noskaņojums nebija īpaši romantisks. Es atcerējos arī Baba Yaga vārdus par burvestību, kad viņi pirmo reizi tikās. - Vai tiešām kļūt par Kaščeja sievu ir lāsts?! Es esmu tāds skaistulis un viņš! - no šādām domām un no noguruma viņa vienkārši iekrita gultā un aizmiga …

Kaķis parādījās vakariņās nākamajā dienā. Līdz tam laikam princese bija sakārtojusi sevi, paēdusi brokastis lielā viesistabā, kur viņu apkalpoja pieci kalpi. Kaščeja tur nebija … Viņa izgāja pils pagalmā satikt kaķi.

- Kitij, dod man iespēju aizbēgt no šejienes. ES gribu iet mājās! - lūdza princese. - Es pārdomāju, lai apprecētos. Man par agru …

- Es nevaru tevi palaist vaļā. Jūs esat mana kaimiņa līgava pilī, tas ir, Kaščejs. Nebaidieties, jūs ātri nogursit no viņa. Viņš pats drīz tevi izdzīs.

Princese nemaz nebija apmierināta ar šādu izredzi. Un viņas cerība uz kaķa palīdzību izgaisa.

"Viņš drīz būs jauns, un jūs varat viņu mīlēt," kaķis mēģināja viņu nomierināt. - Kopā mēs atradīsim atjaunojošus ābolus, viņš apēdīs trīs lietas un būs jauns un ziedošs.

- Un ja es ēdu? Princese jautāja.

"Jūs kļūsiet par bērnu," kaķis atbildēja puspajokam, pusnopietni. - Un varbūt jūs uzkāpsit savas mātes vēderā …

Meitene domāja, ka labāk būtu atgriezties bērnībā, nevis kļūt par Kaščeja sievu. Bet kā iegūt sev atjaunojošus ābolus?..

Drīz parādījās trīs simtus gadus vecais princis. Viņš ieradās pilī it kā no zemes. - Varbūt viņš dzīvo pazemē? - princese brīnījās.

- Te nu es esmu! Viņš iesaucās. -

- Vai viņi negaidīja ?!

- Es saņēmu informāciju! - kaķis uzreiz ķērās pie lietas. - Mums nekavējoties jāmeklē kaut kas tāds, kas jūs atjaunos! - viņš apmierinātā tonī teica unikālās informācijas ieguvējs.

- Ābele ir pie strauta. Un strauts netālu no meža.

- Nekavējoties dodieties meklējumos! - Kaščejs pavēlēja kaķim.

- Vai es varu meklēt tos ābolus kopā ar kaķi? Princese jautāja. - Es droši vien zinu, kur atrodas šī strauts.

Kaščejs apdomāja. Un tad viņš teica: - Labi, ej kopā. Atrodiet ābolus un atpakaļ!

Princese un kaķis devās meklēt burvju ābolu uz pašgājēja Porsche riteņiem.

"Kaut kā dīvaini," princese sacīja kaķim, tiklīdz viņi izbrauca no pils. - Vai viņš zina, kā uzticēties? Man šķita, ka negatīvajā raksturā ir tikai negatīvas īpašības …

- Tu redzi! Kaķis priecīgi iesaucās. - Tu joprojām viņu iemīlēsi …

- Maz ticams, - meitene pārtrauca kaķa runu. - Klausies, un es tiešām zinu, kur atrodas šī straume. Es no tā dzēru ūdeni. Un es kaut kur tur pazaudēju vainagu un satiku ārzemju princi.

- Nu, ja zini, tad rādi mašīnai ceļu, un es mazliet atpūtīšos.

Un tad princesei radās brīnišķīga ideja … Reti tādas domas apmeklēja viņas galvu.

"Nāc, automašīna, iesim pie strauta," viņa klusā balsī teica. Un Porsche devās pa meža ceļiem.

Pēkšņi automašīna apstājās, jo nebija iespējams iet tālāk, pat ar velosipēdu. Princese domāja, ka kaut kur šeit viņa ir pazaudējusi vainagu, veicot ceļu starp krūmiem. Viņa nolēma kaķi nemodināt.

Meitene ilgi skatījās, zem saules vāji apgaismotas zemes, it kā būtu pārklāta ar lapu segu. Bet vainags nekur nebija atrodams.

Viņa devās uz iepriekš pazīstamu izcirtumu, kur viņai parādījās glīts princis. - Es sameklēšu ābolu un atgriezīšos šeit. Ko darīt, ja princim arī patīk šī vieta mežā?.. - princese skaļi sacīja.

Nepagāja ilgs laiks, lai meklētu triecienu. Viņa nolēma dzert nedaudz ūdens. Noliecusies, meitene atspulgā ieraudzīja divas ābeles. Bet, paskatoties apkārt, viņai bija pārsteigums, ka strauta tuvumā nebija citas veģetācijas, izņemot zāli un ziedus.

- Kā es varu atrast ābolu? Viņa domāja. Atkal noliecusies pāri strautam, viņa pastiepa roku pret ābolu, kuras augļi mirdzēja ar zeltu. Izstiepusi roku no ūdens, viņa atrada tajā mazu apzeltītu ābolu.

- Brīnumi! - entuziastiski sacīja princese. Viņa atkal noliecās un pastiepa roku pret citas ābeles atspulgu. Manā rokā parādījās sarkans ābols.

- Interesanti, kurš no jums atjaunojas? Meitene skaļi teica. Un es nolēmu vienkārši nokost mazu gabaliņu apzeltītā ābola sākumā.

- Neēd to! - kāds viņai kliedza.

Mūsu varone atskatījās. Aiz viņas stāvēja svešinieks. Bet viņas balss un vainags princesei bija pazīstami. Viņai blakus bija kaķis …

(turpinājums sekos).