ĀRSTĒŠANAS MĒRĶI

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50

Ir ļoti svarīgi precizēt, ko kontaktpersona vēlas konsultāciju iznākumā. Lai gan ar to bieži vien nepietiek, jo bieži cilvēki vēlas pārāk daudz, viņi nevēlas pielikt minimālas pūles un uzņemties atbildību par savu problēmu stāvokli.

Psihoterapijas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no klienta un psihoterapeita kopīga mērķa esamības. Kopiena ir svarīga, nevis psihologa izklāstītā mērķa ievērošana, jo šajā gadījumā veidojas tikai klienta atkarība no speciālista.

Atrodoties problemātiskā situācijā, cilvēks to bieži pasniedz tā, it kā galvenais neapmierinātības cēlonis būtu ārpus viņa paša (vīra, bērnu, priekšnieku u.c.), kamēr pats ieņem pasīvu pozīciju. Kad tiek panākta vienošanās par vēlamo rezultātu, klients iegūst spēju redzēt savu atbildību par saviem apstākļiem un dzīves situāciju.

Viens no svarīgākajiem psihologa uzdevumiem ir palīdzēt klientam uzņemties šo atbildību un ieņemt aktīvu personīgās līdzdalības pozīciju savā terapeitiskajā procesā, sākot ar vēlamā rezultāta noteikšanu.

Runāšana par mērķi novirza cilvēku uz nākotni. Tāpēc ir svarīgi problēmu pārvērst mērķī. Piemēram, ja klients sūdzas par nesaturēšanu, strādājot ar māti, ir svarīgi skaidri pateikt, kādai reakcijai viņa dotu priekšroku, nevis parastai.

Psihologa uzdevums ir saprast, ko klients vēlas, un formulēt pieprasījumu. Ir ļoti svarīgi ne tikai izcelt problēmu, bet arī noteikt, kā klients to redz, kādā un kā tas izpaužas dzīvē. Tajā pašā darba posmā tiek izprastas klienta pozitīvās iespējas. Šis posms, ko var apzīmēt kā “Problēmas izolācija. Situācijas izmeklēšana”, aizstāj ar šādu:“Pieprasījuma vai mērķa noteikšana”. Šī posma galvenā funkcija un mērķis ir noteikt vēlamo rezultātu: ko klients vēlas sasniegt, uz ko viņš tiecas, kas notiks, kad problēma tiks atrisināta? Kopā psihologs un klients konkretizē mērķi, novērtē tā reālismu un pievilcību. Klienta iesaistīšana mērķa konkretizēšanā mudina viņu būt aktīvam un kustēties, šādā situācijā viņš zaudē iespēju būt pasīvam.

Plānotajam rezultātam jāatbilst vairākām prasībām.

1. Mērķa pievilcība.
2. Mērķa reālisms.
3. Pozitīvs mērķa paziņojums.
4. Mērķa sasniegšanas kritēriju noteikšana.

Pacietība ir ļoti svarīga psihologa iezīme, kas nodrošina nesteidzīgu, jūtamu un pārdomātu klienta mērķa formulējumu. Mērķis ne vienmēr var tikt formulēts pirmajā sesijā. Dažreiz situācijas izpēte prasa vairāk laika, un dažreiz mērķis izrādās nepatiess vai iluzors. Dažreiz mērķis noteiktā konsultāciju posmā zaudē savu nozīmi. Gadās, ka cilvēks saskaras ar kaut ko tādu sevī, ar šo atrasto vērtību un nozīmi, ka iepriekš formulētais mērķis pārstāj būt ne tikai aktuāls, bet, veicot vērtību pārveidošanu, tiek ievietots citā vērtību zonā un nozīmes. Dažreiz ilgotais mērķis, kas sākotnēji vada cilvēka darbību, nonāk tādā nesavienojamā cīņā, kas terapijas laikā atklājas viņa dabai, ka tas ir jāupurē, bet tajā pašā laikā jāsaglabā kaut kas nozīmīgāks.

Pat tad, kad psihologam rodas iespaids, ka jau ir skaidrs, ar ko strādāt, nav nepieciešams piespiest notikumus, jums jāpārliecinās, ka klients pats saprot. Viena no elegantākajām uz klientu vērstās psihoterapijas metaforām ir pāru deju metafora, kuru vada klients un kuru pavada terapeits. Analizējot savu klasisko interviju ar Kītu K. Rodžersu, viņš atzīmēja, ka vēlas satikt "klientu kā personu". Šī ir tāda divu cilvēku tikšanās, kuras laikā Keita var izpētīt savas jūtas un virzīties uz sev izvirzītajiem mērķiem.

Terapijas kontekstā mērķiem jārada no ilga un dziļa procesa. Sākotnēji izvēloties mērķi, pastāv liela varbūtība, ka šis mērķis tiks noteikts, pamatojoties uz pašreizējo attieksmi, kas, iespējams, mainīsies terapijas laikā. Klientam pašam jāizvēlas vēlamo pārmaiņu virziens, bet izvēle kļūst ne tik daudz par pārmaiņu mērķi, cik personības aspekta izpausmi, ka visvairāk mainās vajadzības.

Tāpēc, lai gan klientam ir jānosaka mērķi, tas būtu jādara dziļāka procesa rezultātā.

Lai noteiktu terapeitisko mērķi, parasti izšķir vairākus soļus:

1. Vēlamā rezultāta atklāšana. Ir svarīgi identificēt ne tikai paredzamās konsultāciju iznākuma izmaiņas, bet arī šo izmaiņu pazīmes.

2. Vēlamā jēgas un jēgas noteikšana, ņemot vērā iespējamos ieguvumus un neizbēgamos zaudējumus, ko radīs rezultāts, izpratne par izmaiņām dzīvē saistībā ar izmaiņām kādā no tās aspektiem (visa atkarība no daļas izmaiņas).

3. Terapeitiskā mērķa savlaicīguma pārbaude - kad klients ir pārliecināts par izvēlētā terapeitiskā mērķa atbilstību, palielinās motivācija to sasniegt.

Protams, ir vairākas situācijas, kad rodas grūtības noteikt terapeitisko mērķi, dažiem klientiem ir ļoti grūti formulēt to, ko viņi vēlas, citu problēma ir tā, ka viņi vispār nesaprot, ko viņi vēlas, citiem - ir ļoti grūti izteikt viņu vēlmi, jo tas izskatās biedējoši. Grūtības noteikt terapeitiskā mērķa definīciju rodas, ja sūdzība ir ārkārtīgi vispārināta vai tai ir manipulatīvs raksturs, kā arī ir grūti definēt uzdevumus ar tiem, kuri ieradās pēc kāda cilvēka uzstājības (sūtīja sieva, vīrs, vecāki).

Neraugoties uz to, cik svarīgi ir noteikt terapeitisko mērķi, nevajadzētu pārāk aizrauties ar to un dzīties pakaļ, nemanot neko citu. Jo atsevišķu terapeitisku lietu nianses un to dalībnieki ļoti drīz var pārvērst visus formulējumus par spoku, kad ļoti ātri visapmierinošākais sastāvs zaudē “miesu un asinis” blakus noslēpumam par to, kas ir cilvēka daba.

Un žēl, kad “katrs sapnis, mana laime, tiklīdz tu tajā pamodies, patiesībā ir sapuvusi velna slazda” (V. Polozkova). Un, protams, nevajadzētu novirzīt cilvēku, kas raud no mīļotā zaudējuma, uz “mērķa formulēšanu”. Dažreiz cilvēki negaida, ka mēs viņus novedīsim pie izciliem panākumiem un neiedomājamas laimes, bet cer, ka viņi tiks uzklausīti un visaktīvāk piedalīsies viņu garīgajās sāpēs.

Es arī šaubos par fokusu uz mērķi un tā precīzu formulēšanu tiem klientiem, kuri pat bez mums ir pārāk noraizējušies par gala rezultātu un koncentrējas uz mērķi. Neirotiķim, kuram ir bažas, ka visam un vienmēr ir jāpakļaujas mērķim un rezultātam, labākais mērķis ir jebkādu mērķu neesamība.