2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Cik forši reizēm ir apsēsties un sagriezt ko tādu. Lēnām atveriet kanālus un vienkārši pakustiniet pirkstus un acis, nododot nozīmi kaut kam, kas var nest šo nastu.
Skaistums.
Ne tik sen es atzīmēju, ka tas ir skaisti. Skatieties tieši uz to, kas ir, kā es varu, un redziet, ko es redzu. Ievērojiet skaistumu un nemēģiniet to satvert, pamaniet un nekavējoties atlaidiet to, neturiet to ar savu sīksto skatienu. Atlaist skaistumu, lai pats kļūtu brīvs un ieraudzītu, cik tas patiesībā ir skaists - nepretoties blakus esoša cita brīvībai.
Mierīgums.
Elpojiet no sevis un sajūtiet plaušās šo vakuumu, kas nepieļauj tukšumu, un aicina gaisu atgriezties mājās. Gaiss ir mans ieslodzītais, un, kad tas atbrīvojas, es jūtu sevī vieglumu un tukšumu. Šis brīdis šajās šausmās ir tik pārsteidzošs, ka tas man rada mierīguma sajūtu, it kā "viss ir beidzies, šeit tas ir, klusums", bet kaut kas manī iedomājas panikā un manas plaušas ar savu piespiedu spēku iebrūk apkārtējā klusumā, piepildot mani ar kāda cita tukšumu. It kā mans mierīgums nāk brīdī, kad atbrīvojos no kāda cita, kas nav kļuvis par manu, izelpo un es esmu tīrs, esmu tukšs, esmu brīvs. Elpojiet un es atkal esmu tukšs. Mierīgi elpojiet, ieelpojiet, izelpojiet.
Troksnis.
Skaņas man saka, ka neesmu viena. Vai pilnīgā klusumā varu atrast visu sevi? Tas ir jautājums, un tas manā galvā izklausās pēc pulsa. Dažreiz jūs vēlaties, lai viss būtu kluss, un dažreiz jūs vēlaties klausīties dūkšanā, lai zinātu, ka viss ir kārtībā. Skaņa ir vilnis. Vilnis nes enerģiju un klusumā pārslēdzos uz ko citu, kas mani baro. Klusumā es varu atvērt savu slepeno dzinēju, klusu kliedzienu, kas kā viesuļvētra izpūta visu Visumā. Vai šī klusā balss man saka to pašu, ko dzirdu? Viņu skaņās dzirdu ko citu. Tā skan dvēsele, nevienam nedzirdama, bet tā, ka tā aizpūš jumtu.
Smagums.
Kas tas vispār ir? Vakar bija grūti, šodien ir viegli, kur pazuda svars un no kurienes radās vieglums? Grūti runāt par smagumu. Es to jūtu kā kaut ko neesošu savā jūtu pasaulē, t.i. kad man ir grūti, es nejūtu, ka man tas ir viegli vai "iespējams". No otrādi? Var būt. Man nav pie kā ķerties, šis jēdziens sagrauj, un, ja nav semantisku balstu iespējamu jūtu veidā, tad tas visu sasmalcina, es zaudēju saikni ar objektu. Smagums ir tāds, it kā pasu kontrole būtu uz robežas ar nozīmi, ja skaidra fotogrāfija nav redzama sevis attēlojumā, tad apziņas robeža ir aizvērta, smagums mani saspieda.
Zāģis griežas, vadoties pēc cilvēka rokas, kas skatās uz koku.
