"Pasmejamies, Citādi Viss Ir Pārāk Nopietni" Vai ļoti Smieklīgs Stāsts

Video: "Pasmejamies, Citādi Viss Ir Pārāk Nopietni" Vai ļoti Smieklīgs Stāsts

Video:
Video: Smiekligs stasts 2024, Aprīlis
"Pasmejamies, Citādi Viss Ir Pārāk Nopietni" Vai ļoti Smieklīgs Stāsts
"Pasmejamies, Citādi Viss Ir Pārāk Nopietni" Vai ļoti Smieklīgs Stāsts
Anonim

- Nāc, vai es šodien tev likšu smieties? - piedāvāja klients, - atcerējos smieklīgu stāstu no bērnības. Ļoti smieklīgs stāsts. Kad es runāju, visiem ir jautri. Un tad šajā terapijā viss ir kaut kā nopietns.

Un viņš pastāstīja, kā, būdams desmit gadus vecs, nokļuvis veikalā, kur zem zīmes "Samplers" starp sagriezto sieru nez kāpēc iepakojumā bija vesela šokolādes tāfelīte. Zēns savāca pārtikas preces atbilstoši mammas dotajam sarakstam un ielika šokolādes tāfelīti maisā "Galu galā, paraugi ir bez maksas." Zēns samaksāja par visu, izņemot šokolādi. Pārdevējs neko neteica, tikai noskatījās, kā zēns iet. Pilsēta ir maza - visi viens otru pazīst. Pret vakaru pie mājas piebrauca policijas automašīna ar sirēnu. Viņu gaidīja tēvs. Policists sasveicinājās un lūdza zvanīt zēnam. Zēns tomēr teica, ka arestēs viņu par zādzību un saslēdza rokudzelžos. Zēns tika iesēdināts policijas automašīnā, nogādāts policijas iecirknī, saslēgts rokudzelžos pie krēsla. Aiz muguras kliedza kāds neredzams. Kliedza: "Es arī nozagu un tagad esmu šeit." Zēns nesaprata, kāpēc un nez kāpēc tas viss bija, un ļoti baidījās, ka dzērājs viņu sasniegs. Tikai tad, kad tuvāk pusnaktij zēns tika nogādāts mājās un policists automašīnā teica, ka šokolādes zagšana ir arī zādzība, zēns sāka kaut ko saprast.

- Un smieklīgākais ir tas, ka kopš tā laika es nekad neēdu šokolādi, pat kūku ar šokolādes krēmu, - rezumēja klients.

Kad klients pastāstīja šo stāstu, viņš sirsnīgi smējās. Viņš izbaudīja stāsta detaļas, uzsverot, cik smieklīga, apmulsuša seja viņam bija desmit gadu vecumā.

Es uzmanīgi klausos, man sāp dvēsele un nāk asaras. Es paskatos uz klienta seju. Sejā kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav harmoniski. Lūpas smaidā ir izstieptas, bet augstākas … Mīmikas krokas sastinga kā paralizētas. Ap acīm nav smieklīgu grumbiņu, kas rodas no sirsnīga smaida. Un acis … Acis nemaz nav smieklīgas. Acīs redzu sasalušas sāpes, bailes un neizlietas asaras. Tas desmit gadus vecais zēns slēpās tur

“Kāpēc tu nesmejies?” Klients jautā: “Tas ir ļoti smieklīgs stāsts! Es biju tāds muļķis.

Atbildot uz to, es runāju par savām sāpēm, par zēna tēlu, kuru es prezentēju. Tas, ka saslēdz rokudzelžus bērnam, nav smieklīgi.

- Vai jūs domājat, ka tas nav smieklīgi? Vai jūtat stāsta sāpes? Klients klusē. Es arī klusēju …

- Tēvs, acīmredzot zināja, veikala pārdevēja viņam teica, - domīgi saka klients pēc ilga klusuma. Viņš vairs nesmejas. Smaids aiziet, to aizstāj skumjas izpausme.

- Es kaut kā iepriekš nedomāju, kāpēc viņš gaida to policijas automašīnu? Kāpēc māte ar savu mūžīgo zinātkāri pat neiznāca jautāt, kāpēc ieradusies policija? Kāpēc neviens neteica, kā ir? Kāpēc viņš man nejautāja. Es teiktu, ka nedomāju, ka zogu. Visu vakaru es nezināju, kāpēc viņi mani aizveda …

Priekšā ir ilgs darbs - izdomāt šo stāstu, saprast un pieņemt, raudāt asaras par šo zēnu … Un varbūt pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā nobaudīt šokolādi.

Ieteicams: