Vai Jūs Klausāties Vai Dzirdat?

Vai Jūs Klausāties Vai Dzirdat?
Vai Jūs Klausāties Vai Dzirdat?
Anonim

Reiz kāds vīrietis man teica:

- Uzklausi mani!

Starp citu, viņš ir liela uzņēmuma vadītājs un ļoti precīzi izmantoja šīs frāzes nozīmi.

Par viņa paziņojuma tēmu ir šāds izteiciens:

Mēs domājam vienu, sakām citu, un cilvēks saprot trešo.

Kas notiek, kad mēs saņemam informāciju?

Prātā nāk mana, citu pieredze, domas, kas lidinās galvā, zināšanas no grāmatām, dažādas līdzīgas situācijas. Un tā vietā, lai uzklausītu cilvēku, mēs aizstājam viņa informāciju ar mūsu iekšienē esošo.

Sadzirdēt sarunu biedru ir vesela māksla. Tas ir, lai zināmā mērā atslēgtos no tās mūsu daļas, kas klausās un pieņem visu tādu, kāds tas ir. Lai zināmā mērā būtu tukša lapa. Noskaņojieties, lai pieņemtu informāciju, ko sniedz sarunu biedrs. Esiet gatavs paskatīties uz viņu tādā formā, kādā viņa ieradās pie mums. Un tikai pēc tam ir iespējams savienot visas tās mūsu daļas, kuras sniegs savu redzējumu par saņemto informāciju. Lai uzspiestu savu viedokli par to.

Es domāju, ka daļēji mēs pārtraucam cilvēkus, jo neesam uzmanīgi sarunai. Cilvēks runā, un viņa sarunu biedram jau ir savs viedoklis par viņa vārdiem. Runātāja domu vietā viņu pārņem savas domas. Protams, viņš vēlas tos ātri izteikt. Rezultātā viņš nedod tiesības runāt līdz galam un sāk runāt par sevi.

Cik labi šādos apstākļos jūs varat dzirdēt runu? Vai runātāja ideja nonāk klausītāja prātā?

Tāpat mēs nevaram dzirdēt cita cilvēka jūtas, viņa jūtas par dzīves notikumiem. Paskaties uz situāciju caur viņa acīm. Un zināmā mērā mēs devalvējam sarunu biedra personīgo attieksmi pret dažiem incidentiem.

Cik bieži sarunu biedrs jums saka šādas frāzes: “labi, nepārspīlējiet, situācija nav tik liela”, vai “nāciet, jums vajadzētu sūdzēties, redzēt, kā citiem cilvēkiem ir”, vai “labi, tas nav tas, ko dara” Tev neder, to ir tik daudz, ka tu varētu apskaust”? Uz to es atsaucos uz situācijām, kad mēs kaut ko stāstām, un atbildot mums tiek stāstīts par skaistu saulrietu, delfīniem Klusajā okeānā vai tamlīdzīgi. Vai jums ir bijuši šādi gadījumi?

Bet mēs mainām lomas. Šodien mēs nedzirdam un rīt mūs nedzird. Bet tajā pašā laikā visi it kā uzmanīgi klausās. Klausieties, nav vienlīdzīgi dzirdēt! Klausoties, mēs saprotam trešo, kaut ko savu. Dažreiz mēs uzminam sarunu biedru vai esam tam ļoti tuvu, un dažreiz pievīlam savu neizpratni. Klausoties, mēs dažkārt runājam kā “akli un kurli”, un šādā dialogā ir ļoti grūti par kaut ko vienoties. Klausoties, mēs jau iepriekš zinām, ko mūsu mīļais cilvēks var mums pateikt. Bet katru dienu mūsu domas mainās, un rīt domāsim citādi. Klausoties, pastāv risks zaudēt unikālu kontaktu ar sarunu biedru, kurš pēc tam pārvēršas par formulu dialogu.

Ir ļoti svarīgi iemācīties klausīties tā, lai jūs dzirdētu. Galu galā mēs jau zinām savas domas. Un mums vienmēr būs laiks tos izteikt. Un ne vienmēr ir iespēja dzirdēt sarunu biedru. Un daudzējādā ziņā mēs to nedodam sev.

Vai jums ir atšķirība starp klausīšanos un dzirdēšanu?

Ieteicams: