Cilvēki Un Cilvēki

Video: Cilvēki Un Cilvēki

Video: Cilvēki Un Cilvēki
Video: DELFI FB KOMENTĀTÒRI IR SLIMI CILVĒKI! 2024, Aprīlis
Cilvēki Un Cilvēki
Cilvēki Un Cilvēki
Anonim

Psihoterapijā notiekošo var iedalīt divās daļās - terapeita daļā un klienta daļā. Jā, kopā šīs divas daļas veido kaut ko veselīgu, ko sauc par terapeitisko aliansi, kas kalpo kā priekšnoteikums vēlamajām izmaiņām klientā.

Aliansē ietilpst divi cilvēki, divas personības ar savām īpašībām, divas neatkarīgas vienības.

No vienas puses, ir klients ar savu pieredzi, cerībām un ar daudzšķautņaino un unikālo dzīvi, un viņš un tikai viņš var būt eksperts un labākais ceļvedis savā dzīvē.

No otras puses, ir psihoterapeits. Viņš, tāpat kā klients, ir apveltīts ar savām īpašībām, un viņam ir arī savi jautājumi un atbildes.

Tiek uzskatīts, ka psihoterapija tīrā veidā nenozīmē, ka psihologa rīcībā esošā informācija ir “jāpārnes un jāpārnes pret klientu”.

Ieraugot cilvēku savā priekšā un vienlaikus esot cilvēks. Vadiet dialogu, nevis diskusiju. Izrādiet empātiju.

Darboties uz cilvēka funkcijas robežas. No vienas puses, psihoterapeits ir persona, no otras puses, viņš psihoterapijā veic noteiktu spoguļa funkciju. Spogulī mēs esam pieraduši redzēt savu atspulgu bez izkropļojumiem.

Tajā visā ir zināms dualitātes elements, kad jūs vienlaikus esat gan cilvēks, gan funkcija (spogulis). Jā, šajā gadījumā spogulis nevar zaudēt cilvēciskās aprises un formas, un to nevar reducēt tikai uz funkciju, jo tas, spogulis, izraisa sajūtas un emocijas ar savu klātbūtni. To pašu nevar teikt par reālu funkcionālu objektu.

Šis aspekts, dzīvs, nedzīvs, personības funkcija, liek man domāt un justies, kur tas ir, šis zelta vidusceļš, kur ir tas stāvoklis, kad būs iespējams palikt viļņu daļiņu dualitātes nosacītajā stāvoklī, būt abiem tajā pašā laikā.

Tas ir ļoti interesants morāles un ētikas jautājums.

Klients nāk pie indivīda un saņem funkcionālu palīdzību. Klients vēlas sazināties ar personu, bet ar personu, kas veic funkciju.

Psihoterapijā man visinteresantākais un paradoksālākais ir tas, ka pastāv "pārneses-pretpārneses" iespēja un ir izpratne par to, kā šajā jomā neiekļūt. Līdzsvars uz malas, kā akrobāts pār bezdibeni, staigājiet maigi un pārliecināti, nepakļaujoties vēju ietekmei un bailēm iekrist citas personas apziņas bezdibenī. Šī ir ļoti uzlādēta vieta terapijā.

Jā, ir brīži, kad jūs nokrītat vai nokrītat uz augšu, un jebkurā gadījumā jūs sāpīgi triecat apakšā vai griestos. Laika gaitā pamanītā trieciena pa galvu sajūta palīdz orientēties un stāvēt uz kājām. Galvenais ir noķert šīs sajūtas, pamanīt, ka vairs neesat tur, kur vajadzētu būt. Ir gadījumi, kad psihoterapeits, tik ļoti aizraujoties, aizmirst no galvas noņemt ķiveri vai zelta vainagu, un šis kritiens augšup uzņem ilgstošas apturētas valsts iezīmes, kurās ir patīkami ierasties.

Dažreiz līnija ir neskaidra, un narcisistiskās slavas plūsma, sajaukta, aizved psihoterapeitu uz pasakainās unikalitātes krastiem, uz labām labklājības un viņa diženuma zemēm.

Šajā profesijā ir ļoti grūti būt tādam, kāds varētu būt, un nebūt tādam, par kādu vēlētos kļūt.

Iespējams, man tagad ir izveidojusies izpratne par to, ka man kā psihoterapeitam, pirmkārt, ir izpratne par sevi, kas es esmu, kur esmu, kāds esmu. Šī izpratne dod man iespēju redzēt sevi šajā pasaulē un saprast, kas es esmu un ka ir kāds cits, kas ir mans, nevis mans. Izpratne un pašsajūta ļauj saprast un sajust citus. Šī sajūta, tas ir uz šīs robežas, cilvēks-cilvēks, šī izpratne, tā ir uz robežas, cilvēks-cilvēks, un uz šīs robežas man notiek psihoterapeita darbs.

Kad klients sāk terapiju, viņam parasti nav jautājuma par to, cik terapeits ir morāls vai cik viņš vēlas būt “inerts” ar klientu. Tas viss kļūst skaidrs terapijas gaitā, kad klientam ir dažas domas un jūtas par viņu kopā ar šo terapeitu.

Harmonijas izjūtu nevar viltot. Pieņemšanas un izpratnes sajūta, sevis izjūta ir tas, ko klients var iegūt terapijā, un to var dot psihoterapeits, cilvēka psihoterapeits.

Ieteicams: