Gadījums No Psihoterapijas Prakses: Vai Terapeitam Psihoterapijas Laikā Jābūt Uzmanīgam Pret Savu Dzīvi?

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50

Šobrīd viņa viena audzina trīs bērnus un mēģina veidot attiecības ar jaunu vīrieti, kas arī izrādās ne pārāk vienkārši un līdzīgi visiem iepriekšējiem. Patiesībā tieši šo attiecību sarežģījumi bija pēdējais piliens, kas lika V. meklēt psihoterapiju

Kādu diezgan ilgu laiku V. man sīki aprakstīja grūtības, kas pastāv viņas attiecībās. Stāsta saturā bija diezgan daudz traģisku epizožu, kas citos apstākļos varētu izraisīt daudz līdzjūtības, žēluma un, iespējams, pat sāpes. Tomēr gandrīz visā V. stāstā es drīzāk biju domās un fantāzijās par savu dzīvi, un domāju par nenozīmīgiem notikumiem.

Periodiski piedzīvojot neskaidru vainas sajūtu, es ar gribu centos atgriezties pie kontakta ar V., tomēr man tas izdevās tikai pāris minūtes, pēc tam atkal "savtīgi" ieniršu mazo lietu pieredzē no manas dzīves. Acīmredzot, tieksme ignorēt V. bija pāri maniem spēkiem. Apstājoties šajā procesā un atgriežoties kontaktā ar V., pieķēru sevi pie skaidras vienaldzības pret viņas stāstu. Pieredze man bija grūta un pat brīžiem mokoša. Man šķita nežēlīgi un neekoloģiski informēt V. par to. Es skrēju galvā par iespējamām intervencēm, kas varētu noderēt šādā situācijā. Pēc kāda laika, atgriežoties kontaktā ar V., es pieķēru sevi pie izpratnes par emocionālu vienaldzības sajaukumu, kas jau kādu laiku pastāvēja, un parādījās jauna diezgan izteikta žēlums un aizkaitinājums. Turklāt es skaidri jutu, ka neesmu ļoti piemērots visā faktiskajā terapijas situācijā, ko līdz šim noteica viņas stāsts. Es tomēr nolēmu uzticēties parādībām, kas radušās saskarē, un novietoju tās kontaktā ar V. Atbildot uz to, viņa izplūda asarās, jutās nevajadzīga, pamesta un sāka izjust jūtas pret mani, pārsteidzoši atgādinot par iepriekšējo attiecību pieredzi laulības. Situācija, kas, šķiet, atgādina strupceļu, no kuras pašlaik nebija izejas.

Spriedze saglabājās kādu laiku, pēc tam V. teica: “Kāpēc mani ir tik viegli ignorēt?!”. Es atbildēju, ka man ir grūti atrasties situācijā, kas pēc būtības paredz nepieciešamību pēc manis, manas rūpes un saskaņā ar iekšējām sajūtām - gan manām, gan pašai V. - es uzskatu sevi par pilnīgi nevajadzīgu. Šāds paziņojums V. ļoti pārsteidza tādā nozīmē, ka viņa neatbilda viņas cerībām no manis kā personas, kas spēj sniegt viņai atvieglojumu, un man nav vajadzību un vēlmju. Es lūdzu V. neaprobežoties tikai ar šāda atklājuma realizāciju, bet gan mēģināt visas šīs strupceļa sastāvdaļas saskarties ar mani. Citiem vārdiem sakot, es aicināju viņu pateikt man abas frāzes: "Tu man tiešām esi vajadzīga!" un "Ej prom, es pats varu tikt galā!" Ir pienācis laiks mani pārsteigt - mēs esam saskārušies ar ievērojamu pretestību šim eksperimentam. Pēc kāda laika V. tomēr izteica šīs frāzes, un pie pirmajiem vārdiem viņas balss trīcēja un kakls spazmājās krampjos. Pēkšņi es atbildē sajutu asas mokošas sāpes, ko teica V. Viņa paskatījās uz mani ar mitrām, iekaisušām acīm un atzina, ka viņai ir tikpat nepanesami atpazīt kāda vajadzību un noraidījumu no citiem. Es teicu, ka jūtu viņai līdzi un ka uzskatu, ka viņai acīmredzot tam ir labi iemesli. V. sāka stāstīt, ka neviens nekad nav par viņu īsti rūpējies. Mūsu kontaktu piepildīja nepanesamas sāpes, lai gan šķiet, ka tajā brīdī viņš spēja izturēt ievērojamu pieredzes intensitāti. Es lūdzu V. pastāstīt man personīgi par savām sāpēm. Šis stāsts būtiski atšķīrās no tā, ko dzirdēju sesijas pirmajās minūtēs - tas bija pamatīgi piesātināts ne tikai ar vārdiem, bet arī ar šo vārdu pieredzi.

Tajā pašā laikā es diezgan skaidri piedzīvoju V. ar katru sirds šūnu. V. sarunas gaitā teica, ka viņa tagad runā tā, it kā pirmo reizi mūžā būtu saņēmusi tiesības uz savu pieredzi, vajadzībām, jūtām un fantāzijām. Es ierosināju V. palikt kontaktā, nemēģināt no tā izbēgt (kārdinājums izbēgt no kontakta ar mani bija ļoti izteikts V.) un šajā brīdī būt ļoti uzmanīgam pret to, ko viņa tagad, tieši šajā sesija, vajadzības. V. teica, ka no šīs pēdējās sesijas epizodes viņa jau ir daudz saņēmusi un viņai vairs nekas nav vajadzīgs. Es vērsu viņas uzmanību uz to, vai šī man adresētā ziņa nav atgriešanās tajā pašā situācijā, kurā izrādās nepanesami kaut ko vēlēties. V. ar asarām acīs apstiprināja, ka vēlas bēgt no šejienes. Atbildot uz manu priekšlikumu tagad ieklausīties sevī, V. sacīja, ka izjūt dedzinošu kaunu no apziņas, ka viņai nepieciešams kontakts ar citu cilvēku.

Es pateicos V. par drosmi, ar kādu viņa ar tik ievērojamu stresu palika kontaktā ar mani. Vienlaikus viņš piebilda, ka viņai ir tiesības uz savām vēlmēm. V. teica, ka ir man ļoti pateicīga par to, ka pirmo reizi mūžā saņēmu atļauju savām vēlmēm, un sajūtu, ka tās ir svarīgas kādam citam šajā pasaulē.

Toksisks kauns pārvērtās par emocionālu apmulsuma, pateicības un vāji realizētu vēlmju kokteili. Šajā brīdī sesija beidzās. Turpmākajās tikšanās reizēs V. pamazām vairāk vai mazāk veiksmīgi attīstīja savu vēlmju apzināšanos, atklājot nepieciešamību pēc aprūpes, atzīšanas, brīvības veikt izsitumus u.c. Terapijas uzmanības centrā bija process, veidojot V. spēju skaidri formulēt savas vēlmes saskarē ar citiem cilvēkiem.