GARIŅI VAI Agrākā Balstiekārta ???

Video: GARIŅI VAI Agrākā Balstiekārta ???

Video: GARIŅI VAI Agrākā Balstiekārta ???
Video: Зачем Lenor наносят на панель приборов? Я в Шоке!!! 2024, Maijs
GARIŅI VAI Agrākā Balstiekārta ???
GARIŅI VAI Agrākā Balstiekārta ???
Anonim

Šo jautājumu, neskatoties uz to, ka mūsdienu māmiņu arsenālā ir autiņi, veļas mazgājamās mašīnas un daudzas citas lietas, kas var atvieglot mazuļa aprūpi, uzdod daudzi vecāki. Patiešām, no vienas puses, šodien jūs varat aizmirst par autiņbiksītēm un atkārtoti lietojamām autiņbiksītēm un izbaudīt mazuļa sauso dibenu, uzvelkot autiņu vai jebkura cita uzņēmuma autiņu. No otras puses, 2 gadus “iepakojot” bērnu autiņbiksītēs, mēs saskaramies ar vēl vienu problēmu - ādas kairinājumu un alerģijām, un ir tikai žēl daudzus mēnešus ilgi uzturēt dupsi karstā, necaurlaidīgā autiņā.. Tātad, ko var darīt? Agrāk, ja nebija tādu civilizācijas priekšrocību kā vienreizējās lietošanas autiņi un automātiskās veļas mazgājamās mašīnas, mūsu vecmāmiņas centās pēc iespējas ātrāk apmācīt savus bērnus ar podiņu. Šo paņēmienu sauc par agrīnu stādīšanu. Apskatīsim, kas tas ir, un kādas ir šīs metodes nianses.

Domāt par šo jautājumu mani iedvesmoja nepazīstama autora raksts, staigājot pa internetu. Raksta autors uzdod jautājumu: "Autiņi vai stādīšana?" un uzreiz sniedz ļoti skaidrus un no bērna fizioloģijas viedokļa pareizus paskaidrojumus un komentārus. Raksta autore uzskata, ka agrīna stādīšana ir aprūpes un palīdzības izpausme bērna attīstībā. Bērns, kuram joprojām nav fizioloģisko spēju kontrolēt sfinkterus, izjūt spazmu un manāmi sāk signalizēt pirms urinēšanas. Uzmanīga māte, protams, spēj to saprast. Izrādās šādi, pirmkārt, māte uztver mazuļa signālu un sāk to stādīt, un tad mazulis jau pielāgojas mātei, veidojot refleksu, un sāk defekēties, kad māte viņu pamet. Turklāt raksta autore mudina veidot šo refleksu, pieskaroties dzimumorgāniem, pirms “ļaut” mazajam cilvēkam “urinēt”, apgalvojot, ka tas arī veicinās labāku attīstību, un zēniem, kā arī dzimumorgānu augšanu. No vienas puses, šim viedoklim ir tiesības pastāvēt, taču atcerēsimies arī par jautājuma psiholoģisko pusi un to, kā tas var ietekmēt bērna tālāko attīstību.

Iedomāsimies attēlu: mazulis nonāk pilnīgi jaunā un viņam nesaprotamā pasaulē. Pirmos mēnešus bērns absolūti nekontrolē sevi, savus refleksus un vēl nezina sava ķermeņa robežas, viņš vienkārši nepazīst sevi, viņš ir pilnībā atkarīgs no mātes (vai citas personas, kas par viņu rūpējas)). Viņš nespēj parūpēties par sevi, turklāt viņam viss šajā pasaulē ir jaunieguvumi, dzemdē viņam nebija jāuztraucas ne par ēdienu, ne par defekāciju un defekāciju, to visu viņam nodrošināja dzemde un jautāt, tas ir, … lai sasniegtu vēlamo, bērnam tas nebija jādara. Šeit mazais cilvēks pēc piedzimšanas saskaras ar diezgan agresīvu un reizēm uzbrūkošu viņam nepazīstamu priekšmetu pasauli, kas jāizpēta un jāpakļauj viņa vēlmēm. Ko bērnam nozīmē uzbrukt priekšmetiem? Uzbrucējs var būt arī māte, kura nesaprot mazuļa vajadzības un piedāvā viņam savu aprūpi nepareizā laikā vai nepiedāvā aprūpi, kas nepieciešama konkrētajā brīdī. Piemēram, māte, kura dod krūti, kad mazulis nav izsalcis, ir uzbrūkoša māte, kura nav pareizi sapratusi mazuļa signālu un tā vietā, lai nomierinātos, vicinot rokās, pabīda krūtis. Māte, kas sāk veidot refleksu bērnā (īpaši ar piesitienu palīdzību) urinēt vai izkārnīties, ir arī uzbrūkoša māte, kura ZIN, kad mazulim jāēd, kad jāguļ, kad urinēt. Šī ir māte, kura vēlas pilnībā kontrolēt bērnu, nevis būt viņa spogulis, iepazīt viņu ar savām vajadzībām, paplašināt tās, atbalstīt bērnu, pilnībā pieņemt viņu, pat ja viņš nevar kontrolēt savus sfinkterus un regulāri samitrina bikses. Un tikai pēc kāda laika mazulis lēnām atpazīs un izpētīs sevi, vispirms savu ķermeni, tad iemācīsies “dzirdēt” to, ko vēlas, un lūgs palīdzību no mātes. Tas ir ilgs un grūts process, kas prasa no mātes pacietību un izturību, viņai būs jāpieņem viņa "palīdzības saucieni". Jā, tas ir kliedzošs (raud), jo tas ir vienīgais ļoti efektīvais veids, kā signalizēt savām vajadzībām mātei vai citam aprūpētājam, tas var būt intensīvāks vai mazāks.

Pirmajā dzīves gadā bērnam rodas pamata uzticēšanās vai neuzticēšanās pasaulei, kas viņam nodrošina tuvāko vidi. Viss, kas viņam vajadzīgs pirmajos 6 mēnešos, ir labi paēdis, sauss, lai izjustu mātes tuvību un viņas noturību. Tad mazulis sāk paplašināt savu interešu loku, sāk pētīt dažādus priekšmetus un cilvēkus, kas var būt bīstami. Mātes uzdevums ir vienmēr būt tur un iepazīstināt viņu ar šiem jaunajiem objektiem un pakāpeniski paplašināt to skaitu. Vērojot bērnu, redzam, ka viņš pasauli apgūst galvenokārt mutiski (caur muti), visu laiza, grauž, sūc. Tas ir viņa veids, kā iepazīt pasauli. Un, ja pirmais gads bija veiksmīgs, tad otrajā dzīves gadā mazulis saskarsies ar "katla problēmu". Viņš jau ir labi izpētījis apkārtējo pasauli un savu ķermeni, un sāk eksperimentēt ar savu vajadzību, skatās ar prieku un priecājas, kad dara “kaku”, priecājas peļķē uz grīdas, jo šī ir viņa pirmā radīšana, ko viņš to izdarīja pats. Bērnam nav šausmu un riebuma sajūtas attiecībā uz viņa ekskrementiem, viņam tas ir tas, kas bija viņš pats, viņa iekšienē, un tagad tas ir šeit, ārpusē. Uzmanīga, atvieglota, beznosacījumu pieņemoša māte parasti to noķer un apbrīno savus darbus kopā ar viņu. Un tikai pēc 19 vai pat 24 mēnešiem (tieši šajā vecumā mazulis tikai sāk kontrolēt savus sfinkterus), pēc ilga eksperimenta ar podu sākas pirmās uzvaras, bērns pats jautā un skrien uz katls, lai atvieglotu sevi. Šeit vissvarīgākais ir tas, ka šis posms notiek dabiski, pēc bērna lūguma, ar mātes atbalstu. Variantā ar agrīnu izkāpšanu bērns no paša sākuma refleksa līmenī sāk paciest, turot sevī urīnu vai izkārnījumus, gaidot, kad māte viņu atlaidīs. Lai gan šī laikmeta galvenais uzdevums ir spontanitāte, atvērtība, rīcības brīvība, bet ne tik saspringts un noturīgs un kontrolēts.

Protams, lai mazs vīrietis spētu sajust un kontrolēt savus sfinkterus līdz 19 mēnešiem, dažreiz pat līdz diviem gadiem, ir nepieciešams, lai viņš būtu iepazinies ar diskomforta sajūtu un neērtībām ar slapjām biksēm. Šajā ziņā, protams, ja bērns līdz divu gadu vecumam nekad nav bijis bez autiņbiksītes, viņš vispirms iepazīstas ar šo sajūtu un pirmo reizi sāk pētīt savu ķermeni šajā aspektā. Tāpēc ir svarīgi līdz šim brīdim pārliecināties, ka mazulis ir iepazinies ar slapjām biksēm un savlaicīgi tās nomainīt. Tā ir aprūpes un aprūpes būtība: bērns ir izsalcis - viņš tika paēdis, viņš ir auksts - ģērbies siltāks, viņam ir slapjas bikses, tās uzreiz tika nomainītas, bet tajā pašā laikā mēs atstājam tiesības pašam mazulim, ar viņa mātes palīdzība, atpazīt un veidot viņa refleksus saskaņā ar tās dabiskajiem likumiem. Līdz otrajam dzīves gadam mazulis pats iemācīsies staigāt pa podiņu, vienkārši ticiet savām spējām un nedaudz pagaidiet.

Vēl viens svarīgs punkts ir mierīga, līdzsvarota, atpūtusies mamma, kura ik pēc 20 minūtēm kopā ar mazuli neskrien līdz baseinam, veidojot refleksu, tāpēc mēs nepanāksim elementāru uzticēšanos mātei un apkārtējai pasaulei. Un, protams, nevar būt ne runas par neatkarību, iniciatīvu un radošumu, pieaugušā dzīvē šāds bērns gaidīs mātes atļauju kaut ko darīt, kā viņš savulaik gaidīja, kad viņa "ļaus" viņam atviegloties. Recepte ir vienkārša - paturiet galvā domu, ka jūsu mazulis attīstās saskaņā ar dabas likumiem un pa progresa, nevis degradācijas ceļu, viņš visu iemācīsies, jums tikai nedaudz jāgaida un jāpalīdz !!!

Marija Grineva

Ieteicams: