2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Ārēji niknums ir ļoti spēcīgs afekts, kura izpausmes novērošana saskarsmes dalībniekiem izraisa fantāziju par tās destruktivitāti. Tomēr dusmas kalpo funkcijai iegūt to, ko vēlaties saplūstošās attiecībās. Otra iznīcināšana un attiecības ar viņu nav daļa no dusmas piedzīvojušās personas plāniem. Turklāt šīs sajūtas rašanās ir iespējama tikai attiecībās, kuras indivīds ir apveltījis ar īpašu nozīmi. Šī dusmu īpatnība slēpjas pašā šī vārda etimoloģijā - tas nāk no slāvu darbības vārda “dusmas” (atvasināts, acīmredzot, no pagānu dieva Jarilas vārda), kas krievu valodā nozīmē “satraukties, vārīties, un arī iedegt mīlestības vēlēšanos”, un ukraiņu valodā -“kļūt purpursarkanam, dusmīgam, mirdzēt”. Senais sakņu yar-, uz kura paceļas nosaukums Yarila, nozīmēja pavasari, kā arī mīlestības un gatavības radīt pēcnācējus stāvokli. Darbības vārds “niknums” dažos krievu valodas dialektos nozīmē “iekāre, satraukts stāvoklis dzīvnieku estrus laikā”, bet dažos ukraiņu dialektos - “kaislība, dedzība, mīlas gatavība” [5, 9].
Tātad, neskatoties uz to, ka no ārpuses dusmu izpausme bieži izskatās draudīga, tā nekalpo objekta iznīcināšanai. Šī ir atšķirība starp aprakstīto afektu un, piemēram, naidu, kura mērķis ir iznīcināt objektu uz lauka. Naids parādās arī kā saplūšanas fenomens, tomēr atšķirībā no dusmām tas nenozīmē nepieciešamību pēc pieķeršanās. Indivīda dusmu vai naida pieredze nolemj viņam neiespējamību organizēt kontaktu ar vidi, iegrimstot saplūšanā, kas savukārt pie mazākās vilšanās atbalsta dusmu vai naida rašanās un saasināšanās procesu.
Tomēr jāatzīmē, ka dusmas kalpo evolucionārai (filoģenētiskā izpratnē par cilvēka kā bioloģiskas sugas attīstību) un ontoģenētiski nozīmīgam mēģinājumam īstenot indivīda agrīnākās vēlmes, iezīmējot dzīves vajadzību neapmierinātību. Indivīda attiecību regulēšana organisma un vides jomā, izmantojot dusmu pieredzi, izrādās svarīga posmā, kad vēl nav izveidojušies nobriedušāki garīgie mehānismi. Tendence izolēt dusmas kā vienīgo pieejamo mehānismu attiecību regulēšanai pieaugušajiem ir pašnovērtējuma marķieris, kas atspoguļo ontoģenētisku un filoģenētisku regresiju.
Kairinājums, dusmas, dusmas pārstāv vēlāku un attiecīgi nobriedušāku gan ontoģenētiskā, gan filoģenētiskā nozīmē mēģinājumu regulēt saskarsmes procesu šajā jomā. Atšķirībā no iepriekš aprakstītajām agresijas apkarošanas metodēm, šīs emocionālās parādības ir vērstas nevis uz simbiotisku attiecību uzturēšanu, bet gan uz indivīda saskarsmes ar vidi robežas saglabāšanu. Kairinājums ir pirmais sākotnējais mēģinājums signalizēt par notiekošu kontakta robežas pārkāpumu vai dažu vajadzību neapmierinātību. Dusmas veic vienu un to pašu uzdevumu, kas atšķiras tikai ar izpausmes intensitāti un rīcības gatavības pakāpi [2]. Dusmas savukārt darbojas kā reakcija uz draudu situāciju. Aprakstītā secība atbilst radošai adaptācijai, kurā kairinājums, dusmas un dusmas ir kontakta robežas pārkāpšanas marķieri vai jebkuras vajadzības neapmierinātība. Tajā pašā laikā jaunā afekta spēks indivīdā ir atvasinājums no agresijas pakāpes attiecībā pret viņa robežām vai neapmierinātās vajadzības nozīmi.
Neskatoties uz to, ka šīs jūtas veic adaptīvu funkciju, radoši organizējot indivīda kontaktu šajā jomā, tām var būt nozīme arī radošās pielāgošanās traucējumu etioloģijā. Tādējādi indivīds var zaudēt jutību pret apkārtējās vides agresiju un rezultātā kļūt nejutīgs pret savām agresijas izpausmēm [3]. Šajā gadījumā kontaktu ar jaunām pieredzēm var pārtraukt ar projekciju (veidojot bailes), retrofleksiju (piemēram, astēnijas veidā), novirzīšanos (piemēram, kā pārmērīgu vēlmi izpatikt vai izpatikt citiem) utt. Vai arī indivīds var izrādīties nejūtīgs pret pirmajām agresijas pazīmēm, to apzinoties tikai pārmērīgas spēcīgu dusmu reakcijas veidā, kas pēkšņas dēļ var iznīcināt kontaktu un dažreiz arī attiecības.
Atzīmējot aprakstītajai fenomenoloģijai atbilstošās psihoterapijas iezīmes, jāpievērš uzmanība atšķirībām terapeitiskajās pieejās situācijās, kuras nosaka dusmas un dusmas, no vienas puses, un nobriedušāka agresija - kairinājums, dusmas un dusmas, otra [4]. Pirmajā gadījumā klientiem ir nepieciešams drošs konteiners spēcīgām ietekmēm, kurām trūkst iepriekšējās dzīves pieredzes, lai vairāk vai mazāk droši uzņemtu dusmas un naidu. Agresija šajā gadījumā var izvērsties par nobriedušākām saskarsmes formām tikai tāpēc, ka ir pārliecība (kas izriet no efektīvas ierobežošanas), ka to spēcīgā ietekme ir pieļaujama gan terapeitam, gan viņiem pašiem. Otrajā gadījumā terapeitiskajām stratēģijām jākoncentrējas uz kontakta robežas regulēšanas funkcijas saglabāšanu, kuras ir paredzētas dusmu, kairinājuma un dusmu emocionālajām reakcijām. Tā, piemēram, viens no terapeitiskajiem uzdevumiem ir atjaunot klienta jutīgumu pret agresiju gan no viņa paša, gan no apkārtējās vides. Gadījumā, ja dusmas ir vienīgais iespējamais agresijas izpausmes veids, ir terapeitiski atjaunot spēju kalibrēt pirms tam radušos kairinājumu un dusmas.
Ieteicams:
No Kāpura Līdz Tauriņam: Par Dusmām Uz Vecākiem
Visbiežāk, kad terapijas laikā izrādās, ka dusmoties uz vecākiem ir ne tikai iespējams, bet arī normāli, klienti sastingst klusā jautājumā. Nu, jo absolūtā vairākuma prātā dusmoties uz vecākiem ir satraucoši un šausmīgi. Nu tāpēc, ka tava māte tevi dzemdēja, uzauga un tu esi nepateicīga.
Atzīstiet Naida Pazīmes
Šķēršļus mūsu ceļam bieži izraisa dziļa riebšanās pret sevi. Sociālais psihologs Čārlzs Rozmans norāda uz piecām nepārprotamām pašnāvības pazīmēm un veidiem, kā palīdzēt atbrīvoties no šīs bezsamaņas sajūtas un kļūt veselam. Pašnaids ir sajūta, kuru mēs reti saprotam, saka Čārlzs Rozmans.
Par Naida Dabu Un Bremzēšanas Mākslu
Autors: Julia Lapina Avots: Freids neapšaubāmi bija ģēnijs. Savā laikā runāt par to, ka bērnība ietekmē visu turpmāko dzīvi, bet bezsamaņa ietekmē mūsu ikdienas gaitas, ir kā runāt tad par gaišajām kastēm, kuras katrs zemes iedzīvotājs nesīs sev līdzi, un, ja viņš vēlas runāt no Vīnes, ar kuru Ņujorkā, vienkārši pielieciet kasti pie auss.
Homo Politicus: Naida Runa Un Paranojas Aizsardzība
Tas, kas šodien notiek sociālajos tīklos jebkurā diskusijā par politiku - tikai slinks nebija šausmās. Zvērēšana ir pīlārs, pretinieki viens otru apsūdz nāves grēkos. Cilvēki strīdas, pārtrauc sazināties “nepareiza” ziņojuma dēļ, piemēram, vai “nepareiza” persona, kas atrasta drauga draugā.
Kā Es Nevaru Sagraut Visu Pasauli? Vai Arī Parunāsim Par Aizkaitinājumu, Dusmām, Dusmām Un Dusmām
Kā jūtas dusmas un ko ar tām iesākt? Dusmu spektrs ir diezgan liels - vispirms jūtam neapmierinātību, tad kairinājumu, tad dusmas, tad dusmas un dusmas. Dusmas un dusmas vairs nav tik daudz sajūta, bet gan afekts. Afekts ir emocionāls stāvoklis, īslaicīgs, bet intensitātes piesātināts, kuru ir ļoti grūti kontrolēt, gandrīz neiespējami.
