2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
-Kas tev ir, dārgais? - jautāja vecmāmiņa Lida.
-Baisi, vecmāmiņa. Dažreiz es nevaru aizmigt,”nopūtoties atbildēju un jutu, ka kakls savelkas spazmās, it kā kāds to spiestu ar stiprām rokām.
- Kāpēc? - Vecmāmiņa jautājoši pacēla uzaci, apsēdusies pie galda pretī man, - Kas tevi nobiedēja?
-Pastāsti man par tēti, tikai pasaki kaut ko, bah. Es nezinu, kāpēc domas par viņu ir visu laiku, katru nakti un visu dienu. Man ir ļoti skumji, mani biedē doma, ka tā tas būs vienmēr - viņš vairs nebūs. Dažreiz es izklaidējos, priecājos par sauli, satiekot draugu, un tad man šķiet, ka esmu vainīga viņa priekšā, ka aizmirstu, bet nevajadzētu, nedrīkst aizmirst - tajā brīdī es jutu dedzinošu sajūtu. manu degunu un samulsu no asarām, kas tecēja pār maniem vaigiem apdeguma straumēm. Mana kakls nokrita.
-Ko teikt? - vecene nopūtās, ar priekšautu noslaucīja acis un turpināja, - Viņš ir labs cilvēks, sirsnīgs (viņa neizpratnē klupusi, nezinādama, kad stāstīt tālāk - tagadnē vai pagātnē un turpināja)): viņš neteica sliktus vārdus, viņš palīdzēja cilvēkiem to, ko viņi neprasa, viņš paņems no sevis un dos citiem. Viņš bija laipns, visi bērni no ielas viņam sekoja, un viņam kabatā bija konfektes visiem. Un viņam nepatika dvēsele savos bērnos. Jā, par to, Nastenka, jūs pats zināt, - viņa paskatījās pa logu un, saspiedusi galvu rokās, klusi raudāja.
Un man bija tik ļoti žēl vecmāmiņas, jo viņai bija jāapglabā vīrs un dēls savā dzīvē. Ārēji viņa ir tik trausla un vāja, bet neticami spēcīgas gribas sieviete. Es raudāju ar viņu …
Tad mēs apskatījām fotogrāfijas, pārlūkojām vecos ģimenes albumus, kur man nepazīstamu radinieku mierīgās sejas mierīgi izskatījās no melnbaltām fotogrāfijām. Vecmāmiņa stāstīja par dažādiem cilvēkiem, stāstiem, likteņiem. ES klausījos.
Aizgājām gulēt vēlu, krāsnī sprakšķēja malka, aiz loga gaudoja putenis, gar sienām slīdēja koku ēnas. ES nevarēju gulēt. Man galvā uzpeldēja atmiņas.
Uz ielas tika izlieta saule, uz sniega klātajiem kokiem un māju jumtiem gulēja daudz gaismas. Acis aklas. Mēs ar tēti sapulcējāmies uz egles zariem mežā Jaunajam gadam. Viņi paņēma ragavas, virves, nelielu zāģi un mazu cirvi. Ceļš ir garš, apmēram 5 kilometri, ir daudz sniega, nevar ātri aizbraukt. Tas bija vieglāk, kamēr mēs gājām pa iztīrītiem ciemata ceļiem, bet mēs bijām pilnībā iegrimuši mežā. Knapi ejam, ar zābakiem mērām sniegu. Mēs gājām 500 metrus pa taku.
Pēkšņi netālu esošajā mežā atskanēja gaudošana un pēkšņi nogriezās, kļuva biedējoši, mana sirds pukstēja ātri un ķermenis sastindzis.
-Pp -ap -ah, vilki, -es knapi izspiedu izmainītu balsi, -mēs nevaram aizbēgt, jo ir sniegs.
-Pagaidi, mežā vilku nebija, vasarā mednieki vienu nošāva, neviens cits nedzirdēja un neredzēja. Liellopi pie meža bija tieši adīti. Tā nevar būt, - viņš pārliecinoši atbildēja, bet bija piesardzīgs.
Mēs sākām klausīties - klusums. Bet diviem no viņiem tas nešķita, bija bīstami iet tālāk.
Mēs steigšus pagriezāmies atpakaļ, cenšoties iekļūt savās pēdās. Un tad atkal atskanēja kauciens, un likās, ka tagad tas skan tuvāk.
-Pagaidi, - teica tēvs, - es domāju, ka tas nav vilks, bet suns. Mednieki man stāstīja, ka vilki gaudo vienmērīgi, melodiski, bet suņa gaudošana ir pēkšņa, nepatīkama, ielaužas riešanā.
- UN? Ka savvaļas suns un vilks nav viens un tas pats, vai ne? Ejam ātri.
"Ko darīt, ja tas ir tikai suns, kurš klaiņo iekšā un sasalst, un tagad mēs dezertēsim no meža," tētis smējās.
-Un ko tu ierosini darīt, - es sāku dusmoties.
Atskanēja riešana. Tagad kļuva skaidrs, ka tas ir suns, bet kurš un kāpēc, es negribēju precizēt. Es jau tagad būtu devusies mājās.
-Gaidi mani šeit, es redzēšu, es netuvojos.
Viņš salauza nūju, paņēma cirvi un gāja uz to pusi, no kuras nāca skaņa. Bažīgi vēroju atkāpušos figūru. Pagāja apmēram 10 minūtes, dzīvnieks skaļi gaudoja, pēc tam nomierinājās. Pēc brīža bija dzirdami tēta soļi. Kad viņš iznāca no nelielas gravas un kļuva atšķirams, es ieraudzīju rokās asiņainu sporta kreklu. Soļi bija lēni un smagi.
- Kas noticis? - es metos satikties.
-Viss kārtībā, Nastja. Esmu vesels, suns iekļuva slazdā, viņam bija salauzta kāja.
Kad es atritināju iepakojumu, tur bija novājējis suns, iekrāsots ar asinīm un sekli drebēja.
"Viņai jāatgriežas, viņai vajadzīga palīdzība," tētis sacīja ar satraukuma un satraukuma piezīmēm.
"Jā," es piekritu.
Liekam suni viegli uz ragaviņām un sasienam ar virvēm. Kamanas tika piekrautas, pēc 40 minūtēm izkāpām uz notīrītā ceļa.
Tā mūsu ģimenē parādījās Džefs - gudrs vidēja auguma jauktenis, ar gariem matiem un neparasti laipnām acīm. Kā suns nonāca mežā, cik ilgi ievainotie palika aukstumā, palika nezināms.
Sapņā es sapņoju par tēti, pirmo reizi 2 mēnešu laikā pēc viņa nāves es nevarēju raudāt, mēs staigājām pa mežu, runājām un smējāmies. Viņš turēja manu roku …
No kaut kurienes nāca pārliecība, ka tētis paliks ar mani sirdī, pat ja atlaidīs manu roku, ja es nevarēšu apskauties, runāt, lūgt aizsardzību. Mīlestība neapstājas (vecmāmiņa teica, citējot Bībeles tekstu), mīlestība vienmēr paliek.
Ieteicams:
Aizvainojums. Kas Tas Ir? Kāpēc Rodas Aizvainojums Un Kā Ar To Tikt Galā?
Sajūtas un emocijas bieži tiek lietotas sinonīmi un tiek raksturotas kā psiholoģisks process, kas atspoguļo subjektīvu vērtējošu attieksmi pret esošajām vai iespējamām situācijām. Tomēr emocijas ir tieša reakcija uz kaut ko, kas balstās uz intuitīvu līmeni, un jūtas ir domāšanas produkts, piedzīvojot uzkrāto pieredzi, pieļaujamās normas, noteikumus, kultūru … Daudzi pētnieki iedala emocijas negatīvās, pozitīvās un neitrālās.
Kā Tikt Galā Ar Zaudējumiem
Atceries un mīli Tikai cilvēki apglabā savus mīļos, un tam ir dziļa psiholoģiska nozīme. Apglabāt - nenozīmē noraidīt vai izdzēst no savas dzīves, bet gluži pretēji: no vārda "paturēt" - saglabāt, slēpt atmiņā. Mēģiniet paskatīties uz bēdām no otras puses, kā pierādījumu tam, ka jums ir kāds, ko mīlēt, un bija kāds, kurš jūs mīlēja.
Es Tevi Mīlu Par To, Ko Tu Mani Radīji. Kā Tikt Galā Ar šķiršanos?
Pametot mīlas attiecības, mēs piedzīvojam emocionālu, fizisku, finansiālu un sociālu dzīves šķirtību ar citu cilvēku, ar kuru mūsu dzīve iepriekš bija vienota. "Mīlas pāra" šķiršanās, "šķiršanās" - tiek pārdzīvota kā bēdas un mīlestības "
Kas Ir Panikas Lēkmes Un Kā Ar Tām Tikt Galā?
Kas ir panikas lēkmes (PA)? Tas ir spēcīgu baiļu uzbrukums, kas pēkšņi rodas un sāk veidoties. Ļoti bieži PA pavada sajūta, ka drīzumā notiks kaut kas slikts. PA laikā ieslēdzas bailes, ka tu nomirsi, kļūsi traks, izskatīsies stulbi, viņi par tevi smiesies.
Kas Ir Egoisms Un Kā Ar To Tikt Galā?
Egotisms ir kontakta pārtraukšanas veids geštaltterapijas ziņā. Tas ir gadījums, kad jūs daudz saprotat par sevi. Ņemot vērā jauno pieredzi un terapijas laikā gūtos iespaidus, to var saukt arī par ieskatiem. - Tā kā es par to iepriekš neesmu domājis - jūs varētu domāt.
