2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Man ļoti patīk pasaka "Neglītais pīlēns", es bieži lūdzu to pārlasīt (pārskatīt karikatūru) tiem klientiem, kuri ieradās ar lūgumu uzlabot savu pašcieņu. Ļoti terapeitiska, laipna pasaka ar svarīgu vēstījumu. Starp citu, kāds vēstījums, jūsuprāt, slēpjas šajā pasakā? Kāda ir tā galvenā ideja? Spekulēsim komentāros!
Pa to laiku es jums piedāvāju izlasīt vēl vienu pasaku, kas arī bieži izraisa spēcīgu rezonansi cilvēkiem ar šaubām par sevi, pārliecības trūkumu par savām spējām, savām spējām, kā arī tiem, kuri paši sevi nesaprot, saprast to mērķi.
Tātad,
Pasaka par pazudušo piekūnu
Nav zināms, kā, bet viena ola kaut kā izkrita no piekūna ligzdas. Par laimi, tas bija pietiekami stiprs, lai nesalauztu, izdzīvoja, atsitoties pret zemi. Ola ripoja pa nogāzi un ripoja uz siltu pļavu, kur ganījās zirgi. Šajā pļavā piekūns izšķīrās no olas.
Viņš sāka skatīties apkārt. Visapkārt viegls, silts, maigs vējš, laba diena. Un tad piekūns prātoja: kas es esmu? Kā mani sauc? Ko es varu darīt? Kur ir mans sēdeklis?
Piekūns devās pie zirgiem.
- Kas tu esi? piekūns jautāja.
- Mēs esam zirgi! zirgi lepni atbildēja.
- Kā tas ir? Kas ir zirgi?
- Bet paskaties, kā mēs varam lēkt ātri, galopā.
Un zirgi galopēja. Un tas bija ļoti skaisti! Sokoliks paskatījās, kā lepno zirgu astes un krēpes plīvoja, kā zeme trīcēja no nagu našķiem, kā gludā muskuļotā zirga ķermenis spīd zem saules, kā tie steidzas ātrāk nekā vējš.
Arī piekūns mēģināja skriet galopā, bet kur nu tur! Zirgi pār viņu nikni secināja:
- Nē, zini, tu neesi zirgs! Jūs nevarat skriet, jūs izveidosit sliktu zirgu!
Piekūns sadusmojās un gāja tālāk. Es saskāros ar dīķi, kurā peldēja karūsi. Piekūns redzēja, cik ātri viņi peld ūdenī, kā vicina spuras, kā nogriež ūdens virsmu.
Šeit ir piekūns, izpleta spārnus, nevis spuras, ieniris zilajā ūdenī, mēģināja peldēt tādā pašā veidā. Jā, kur tur! Tikai karūsas knapi no smiekliem pacēla zvīņainos vēderus:
- Nē, mans draugs! No jums nav zivju! Ej prom no šejienes!
Piekūns bija vēl satraukts. Bet ko darīt? Es devos tālāk.
Es nonācu mežā. Koki ir augsti, vāveres lec pa kokiem. Izveicīgi lēkt no filiāles uz filiāli. Piekūnam tas šķita ļoti skaisti. Dai domā, ka es mēģināšu to pašu!
Tikai tagad spārni bija viņam ceļā, tikai viņš izkaisītos, lai lēktu no zara uz zaru, bet tie apmulst, pieķeras zariem, tas izrādās ļoti neērti. Vāveres smējās par piekūnu:
- Ak, es pasmējos! Jā, vāvere no jums ir kā balerīna no ziloņa! Gudra vāvere no tevis neiznāks! Jums nav tieksmju, nav talanta!
Piekūns bija vēl satraukts. Viņš pilnībā pakāra galvu.
Kur vien mūsu piekūns klīda. Kas nav redzējuši! Atkal un atkal piekūns juta savu stulbumu un neregulārumu, neveiklību, neveiklību.
Un piekūns ienīda viņa platos spārnus, kas neļāva viņam lēkt pāri kokiem kā vāveres un pērtiķi. Un piekūns ienīda savu spēcīgo knābi, kas nevarēja izlaist ūdeni un mazgāties kā ziloņi. Un piekūns ienīda savas āķīgās stiprās kājas, kuras nespēja skriet tik ātri kā zirgi. Un viņš ienīda savas spalvas, kas liedza peldēt ūdenī tikpat ātri kā zivis.
Un reiz piekūns satika divus piekūnus. Viņi bija priecīgi viņu redzēt, aicināja viņu lidot kopā, uz tālām zemēm, apbrīnot laukus no augstuma, siltus spārnus zem saules, griezt gaisu, medīt, satvert laupījumu ar savām spēcīgajām ķepām, noslīcināt to ar spēcīgu knābi. Kāpt līdz pašai debeszilai.
- Nē, brāļi! Kur man vajadzētu doties? Mani spārni neļauj lēkt pa zariem, bet jūs piedāvājat man lidot! Manas kājas nevar skriet tik ātri kā lepni zirgi, un jūs runājat par medībām! Manas spalvas neļaus man peldēt, bet tu saki, ka tās man palīdzēs lidot! Es neko nederu! Man nav vietas uz šīs zemes, man nav vietas jūrā, man nebūs vietas debesīs!
Piekūni paskatījās viens uz otru un lidoja tālāk. Un piekūns palika dzīvot ar domu, ka viņam nav nekāda mērķa. Ikvienam tas ir, bet viņam nav. Kāds peld, kāds rak zemi, kāds skrien, kāds lec, kāds lido. Jebkurš, bet ne viņš.
Acīmredzot liktenis ir …
_
Parasti pasaka beidzas ar laimīgām beigām. Bet dzīvē tas nav nepieciešams. Jo cik piekūnu turpina rakt kā kurmji? Cik no viņiem iemācās skriet kā zirgi? Cik daudzi mācās lekt kokus kā vāveres? Dažiem piekūniem pat izdodas piedalīties sacensībās skriešanā, peldēšanā, bedrīšu rakšanā …
Un cik piekūni ir nolaiduši spārnus, veltīgi mēģinot atrast savu vietu, atrast sevi?
Un tu? Vai atpazini sevi mūsu piekūnā?
Ieteicams:
Klauns. Stāsts Par Vienu Terapiju
Klients, ļoti jautrs un jautrs cilvēks ar ļoti grūtu likteni, vērsās pie manis par piedzīvoto zaudējumu, viņa zaudēja māti. Bēdu stāvoklis sāka izlīst somatiskos simptomos, rokas un kājas tika atņemtas, galva sāpēja, ķermenī bija jūtama pilnīga nekārtība, ritinot lejup no kalna bezdibenī.
Miris Iekšējais Bērns. Stāsts Par Vienu Terapiju
Klients, jauna pievilcīga meitene, ieradās uz konsultāciju ar depresijas problēmu. Dzīve ritēja labi, pēdējā laikā viņa visu laiku raudāja, un pirmās divas darba stundas bija pilnīgi "slapjas" … Klients, jauna pievilcīga meitene, ieradās uz konsultāciju ar depresijas problēmu.
Stāsts Par Grūtu Bērnību
"Mēs visi nākam no bērnības", "visas problēmas nāk no bērnības", "visas pieaugušā psiholoģiskās problēmas rodas no konfliktiem un stresiem, kas saņemti bērnībā". Ļoti bieži un dažādos veidos jūs varat dzirdēt šādu paziņojumu.
Zaudētā Bērnība Ir Nelaimīgu Attiecību Cēlonis
Laiku no dzimšanas līdz nāvei sauc par cilvēka dzīvi. Katrā vecuma intervālā cilvēkam ir jāatrisina noteikti uzdevumi, kas nepieciešami personības attīstībai. Augšana notiek, uzņemoties atbildību, ja uzskatām, ka atbildība ir personas spēja adekvāti atbildēt par savas rīcības sekām.
Ko Darīt, Ja Vēlaties Mirt Vai Dzīves Jēga Ir Zaudēta
Man, psihologam un psihoterapeitam, šī tēma ir pazīstama ne tikai no prakses. Bija laiks, kad arī man ienāca prātā domas par pašnāvību. Tagad man nav kauns atzīties, ka ļoti gribēju mirt, jo tika zaudēta dzīves jēga. Tagad es jums pastāstīšu, ko ar to darīt, es došu "
