2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Mūsdienīgums mums skaidri parāda, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda jēdzieni. Jēdzieni, kas vairojas katru dienu, katru minūti un pat, manuprāt, katru sekundi. Tie ir tik dažādi, ka jautājums par viņu patiesību reizēm šķiet vienkārši neatbilstošs
Ja pirms masveida drukāšanas parādīšanās nacionālajās valodās (kaut kur pagājušās tūkstošgades vidū) ikviens izglītots cilvēks vismaz teorētiski varēja izlasīt galveno literatūru, kādu jebkad rakstījis cilvēks, tad pēc tam visas cerības visu zināt ir neatgriezeniski pazudušas. Kopš tā laika jēdzienu satricinājums ir nepārtraukti pieaudzis. Pēdējā "nagla zārkā" ir āmurusi internetu - konceptuālās informācijas plūsma kļuvusi principiāli nekontrolējama. Vismaz cilvēks. Visapkārt konceptuāls haoss! Patiesība mirst!
Bet tajā pašā laikā tieši jēdzieni pamatā nosaka cilvēka uzvedību un dzīvi - jēdzieni par realitātes dabu, par dzīvību un nāvi, par normu un patoloģiju, par morāli un cinismu. Un tā tālāk. Nav pārsteidzoši, ja tajā pašā laikā trauksme cilvēkā kļuva arvien spēcīgāka. Man šķiet, ka tas tā notiek. Šie apstākļi rada vairākas iezīmes, kas izpaužas mūsdienu kultūrā. Viena no tām, manuprāt, ir tendence uz zinātnisku pretlīdzekli konceptuālam haosam.
Turpmāk es runāšu tikai par humanitārajām zinātnēm. Spēja iegūt patiesību par cilvēka dabu, ja ne pilnībā nomira postmodernisma laikmetā, ir vismaz mūsdienu zinātnisko iestāžu intensīvās terapijas nodaļā. Par viņas dzīvību notiek cīņa. Tajā pašā laikā viņi arvien vairāk runā par pierādījumiem balstītu medicīnu, zinātnisko psiholoģiju. Viņi cenšas padarīt etiķeti “pierādīts zinātniskais pētījums” par šīs vai tās skolas kvalitātes zīmi, to vai citu virzienu cilvēku pētniecībā. Arī psihoterapija no tā neizbēga. Kopš tās pirmsākumiem ir mēģināts to padarīt zinātnisku. Ir vērts atcerēties, ka viens no pirmajiem šīs zināšanu jomas pamatlicēja par cilvēku S. Freida pirmajiem darbiem ir teksts "Zinātniskās psiholoģijas projekts".
Tajā pašā laikā mēģinājumi padarīt psihoterapiju zinātnisku turpinās. Jau vairākus gadu desmitus tūkstošiem zinātnieku veic pētījumus par psihoterapijas efektivitāti. Un ir tūkstošiem rezultātu, kas reizēm ir pilnīgi pretrunā viens otram.
Varbūt psihoterapija nekad nav bijusi zinātne? Un tā nekad nebūs? Personīgi es domāju, ka psihoterapija, vismaz Geštalta terapija, vairāk ir mākslas veids, nevis zinātne. Ir arī godīgi dažreiz uzskatīt to par amatniecību. Un arī kāda veida filozofiskā prakse. Bet vispār ne zinātne. Lai gan ir tādas psihoterapijas skolas, kuras cenšas būt vairāk vai mazāk veiksmīgi zinātniskas - piemēram, CBT vai klasiskā klīniskā psihoterapija.
Starp citu, es uzskatu, ka māksla ir tikpat efektīvs veids, kā tikt galā ar zināšanu konceptuālo haosu par cilvēku. Ja zinātne virzās pa kontroles ceļu vai tiek ar to galā, tad māksla pavada haosu, radot haosā to vai citu faktisko formu vai tēlu. Es domāju, ka mēs nekad neuzzināsim, kas es esmu un kāds ir otrs cilvēks mūsu patiesajā dabā, bet mēs varam virzīties pa radošuma ceļu savā dzīvē un kontaktā ar Citu.
Apsēžoties pretī savam klientam, katru reizi man pat nav aizdomas, kā mūsu tikšanās izvērtīsies nākamo 5 minūšu laikā. Katru sekundi esmu gatavs pārsteigt, ka kopā ar viņu mēs radām, kad mēs viens otram pieskaramies ar sirdi. Un katru reizi tas ir pilnīgi unikāls produkts - Life. Ja es vēlos pārvietot savu klientu vienā vai otrā virzienā, lai "uzlabotu" viņa dzīvi, man būs jāpārtrauc radīt un jābrīnās par notiekošo. Mana psihoterapija pārvērtīsies amatniecībā vai kaut kāda Pigmaliona narcistiskā projekta īstenošanā no psihoterapijas.
Bet kā ir ar patiesību? Nevar būt. Tā vienkārši nepastāv! Un tā nekad nav pastāvējusi realitātē. Vai ir kādas viņas interpretācijas, kas kalpo kā materiāls psihoterapijas radošumam?
Ieteicams:
Laimes Zinātne
Laime ir kā medus, ļoti dīvaina lieta. Milzīgs publikāciju apjoms, gan stingri zinātnisks, gan vienkārši tērzēšanai, tāpat kā viss jau ir runāts un apspriests. Bet problēma ir tā, ka nav pilnīgi skaidrs, kas ir domāts ar šo vārdu. "Laime"
Es Gribu Bērnu Vai Mākslu Laicīgi Dzemdēt Bērnus
Es gribu bērnu vai mākslu laicīgi radīt bērnus. Bērni, kuri nav dzimuši laikā, var kļūt par šādu ģimenes konfliktu cēloni, kuru dēļ viņi, iespējams, nekad nepiedzims … Jums var šķist, ka es pārspīlēju. Nekādā gadījumā! Atcerēsimies tikai: Ģimenes konflikts ir gan identifikācijas rezultāts, gan pats identifikācijas process, kā arī partneru savstarpējās neatbilstības novēršanas process attiecībā uz dažām no desmit ģimenes attiecību galvenajām iezīmēm-pazīmēm, kur 10.
Vilcināšanās. Kā Zinātne Definē šo Problēmu Un Kā Sev Palīdzēt (padoms No Prakses)
Aizkavēšanos parasti ir jautri lasīt un runāt. Es neesmu saticis cilvēku, kurš vispār nebūtu iepazinies ar šo problēmu. Tāpēc es nolēmu rakstīt rakstu praktiskās un akadēmiskās psiholoģijas krustojumā. Kā zinātnisks pamats man ir M. V. Zvereva raksts.
Par Naida Dabu Un Bremzēšanas Mākslu
Autors: Julia Lapina Avots: Freids neapšaubāmi bija ģēnijs. Savā laikā runāt par to, ka bērnība ietekmē visu turpmāko dzīvi, bet bezsamaņa ietekmē mūsu ikdienas gaitas, ir kā runāt tad par gaišajām kastēm, kuras katrs zemes iedzīvotājs nesīs sev līdzi, un, ja viņš vēlas runāt no Vīnes, ar kuru Ņujorkā, vienkārši pielieciet kasti pie auss.
Kā Es Apgūstu Mazu Soļu Mākslu
Viens no maniem trūkumiem ir vēlme iegūt visu! Un uzreiz! Un vēl!)))) Bet dzīve ir tāda, ka viņa reti dod šādas dāvanas. Patīk man tas vai nē, bet gandrīz visus lielos sasniegumus cilvēki paveica pakāpeniski, soli pa solim. Un, lai gan intelektuāli es vienmēr sapratu, ka zilonis ir jāēd pa gabalu, praksē 2-3 nelielas neveiksmes pilnībā atturēja interesi.
