Ko Tu Sev Atļauj !? Un Jūs Sevi Saucat Par Psihologu

Video: Ko Tu Sev Atļauj !? Un Jūs Sevi Saucat Par Psihologu

Video: Ko Tu Sev Atļauj !? Un Jūs Sevi Saucat Par Psihologu
Video: Как победить свекровь // Как справиться со свекровью монстром 2024, Maijs
Ko Tu Sev Atļauj !? Un Jūs Sevi Saucat Par Psihologu
Ko Tu Sev Atļauj !? Un Jūs Sevi Saucat Par Psihologu
Anonim

Labdien, dārgie draugi!

Mēs turpinām attīstīt tēmu par terapiju, par tās posmiem, par attieksmi pret klienta terapiju tās dažādos posmos.

Pirms pāris dienām es minēju, ka ir fāze, kad terapeits un klients sāk strādāt pie "saskares robežas". Ļaujiet man paskaidrot, kas tas ir, katram gadījumam. Šāds darbs var notikt, ja klients neapmierinās tikai ar psihologa ieteikumu saņemšanu, kopā ar viņu atklāj viņa dzīvi utt., Bet jau pamana psihologu kā dzīvu cilvēku un pamana viņa reakcijas uz viņu. No klienta attiecībām ar psihologu rodas darbs pie šīm attiecībām (par attiecībām starp klientu un terapeitu kopumā). Un terapijas procesā tas ir tieši šis darbs pie saskares robežas. Šis ir darbs par to, kas notiek starp klientu un terapeitu viņu mijiedarbībā, saziņā, attiecībās. Notiek šeit un tagad

Bet, piemēram, lai gan tas var parādīt, ka kaut kāds aizvainojums pret psihologu attiecas uz pagātni, bet tagad ir jūtas, spriedze starp tām ir arī tagad, kaut kas no šīs sajūtas notiek vai nenotiek tieši tagad. Tas ir viss, ko mēs pētām un apspriežam.

Un darbs pie saskares robežas, kā es rakstīju, sākas posmā, kad klients pamanīja psihologu kā dzīvu cilvēku un … (tas notiek diezgan bieži), viņš viņam kaut ko piedēvēja, dažas prognozes parādījās uz psihologa.. Protams, klients vēl nezina, ka prognozes ir prognozes.

Tad ir vērts pieminēt, kas ir projekcija. Piemēram, klienta vecāki bērnībā tika pārmesti par kavēšanos vai teica, ka neviens viņu negaidīs, viņiem bija kauns, ka viņi kaut ko nesaprot, viņi bija dusmīgi uz viņu, bija noguruši.

Tagad iedomājieties situāciju, ka klients nokavēja sesiju, skrēja, domādams, ka psihologs viņu negaidīs. Atnācu, psihologs ir uz vietas, bet kaut kā noguris (vakars jau ir, pieņemsim). Mēs sākām strādāt, klients vēl nav atguvis elpu un nav dzirdējis viņam uzdoto psihologa jautājumu.

Mēs visi pierodam pie redzētā no bērnības. Tātad arī mūsu klients iemācījās gaidīt tikai šādas reakcijas. Viņš bērnībā bērnībā neredzēja tik bieži kā viņa vecāki, un tagad viņš domā, ka visu cilvēku reakcija uz viņu vienmēr var būt tieši tāda. Un ko viņam vajadzētu sajust šajā situācijā? Ka viņš tiks pārmācīts par kavēšanos, kauns par to, ka nesaprot, ka terapeits jau ir noguris un tik un tā būs dusmīgs. Šeit mūsu klients var atkāpties sevī vai sākt uzbrukt terapeitam, pārmetot, ka viņš viņu nemīl, nepieņem, kaunina, dusmojas uz viņu utt. Un terapeits nepavisam nav klienta vecāks, viņam ļoti simpatizē kavēšanās (galu galā cilvēki, un dažreiz viņi var kavēties), un tas, ka kāds viņu var nedzirdēt un nesaprast, un nemaz nav uzbudināms, kad ir noguris, bet nemaz nav noguris, kā tas varētu būt, bet tagad ir tikai vakars, un klients ir pieradis domāt par visu vecāku piemēru, ka visi cilvēki vakarā nogurst.

Tātad, redzot, ka klientam kaut kas nav kārtībā, viņa reakcijas kaut kā neatbilst situācijai, psihologs var pieņemt, ka tā ir jūtu nodošana, kas tika adresēta, kā mūsu gadījumā, vecākiem, terapeitam. Klients no pastāvīgā terapeita gaidīja tikai sprieduma reakciju. Tātad psihologs pēta notiekošo, kāpēc klients šādi reaģē.

Nu, šāda darba procesā visi cilvēki pārstāj būt līdzīgi saviem vecākiem, iegūst savas unikālās iezīmes, saziņa ar viņiem kļūst arvien vieglāka, parādās jauni draugi, strīdi apstājas ar vecajiem, ģimene kļūst mierīgāka.

Paldies par uzmanību!

Ieteicams: