2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Mūsu domāšana ir sakārtota tā, ka krīzes situācijās cilvēka uzmanība tiek vērsta uz pagātni. Tajā pašā laikā šādas atmiņas krīzes laikā cilvēkam nemaz nav resurss, drīzāk otrādi. Ja mēs šo procesu attēlojam metaforas veidā, tad iegūstam lielu prožektora staru, kas tiek virzīts pagātnē, kamēr tas neizgaismo ne tagadni, ne nākotni.
Runa ir par to, ka krīzes situācijās ir viens ļoti nepatīkams aspekts. Tās vērtības, kas kādreiz bija cilvēkam, zaudē savu nozīmi. Šeit, protams, nav runa par mūžīgajām vērtībām, bet gan par personīgajām. Tas ir, tas, kas iepriekš piesaistīja cilvēku caur dzīvi un dzīvē, vairs neizraisa šādas sajūtas.
Tas, ko cilvēks agrāk uzskatīja par patīkamu, svarīgu, noderīgu, patiesībā viņam vairs tāds nav. Bet cilvēkam vienmēr ir ļoti grūti šķirties no vērtībām, kas zaudējušas savu aktualitāti. Krīze galvenokārt ir pārmaiņas, iekšējas pārmaiņas cilvēkā. Ieradums un nevēlēšanās atteikties no pagātnes vērtībām cilvēkam var būt ne tikai kaitīgs, bet pat bīstams.
Šādā situācijā cilvēkam ir jāatklāj sev jaunas vērtības. Ja šis nosacījums nav izpildīts, izeja no krīzes var tikt aizkavēta uz ilgu laiku. Atgriežoties pie metaforas, prožektora stars jānovirza tagadnei. Un tur mēģiniet atrast kaut ko tādu, kas var izraisīt pateicības prieka sajūtu sev.
Ja to ir grūti izdarīt, varat strādāt ar tā notikuma nozīmi, kas noveda cilvēku krīzes situācijā. Bet šeit jums jābūt uzmanīgam, jo nevajadzētu apsvērt kļūdu nozīmi. Tas ir ļoti svarīgi. Nozīme ir tas, ar ko tas vai tas process ir piepildīts. Dzīve ir arī process, un to var piepildīt bailes vai prieks, mīlestība vai dusmas.
Pagātne lielā mērā ietekmē cilvēka stāvokli krīzes situācijā. Turklāt ietekme ir negatīva, bet, ja mēs tajā ieliekam citu nozīmi, tad pati ietekme mainās. Un tajā pašā laikā sāk atvērties jaunas vērtības. Tādējādi, mainot notikušā nozīmi, mēs varam mainīt tā ietekmi. Tas palīdz definēt un atlasīt jau jaunas vērtības, kas palīdzēs cilvēkam viņa attīstībā.
Kopumā gandrīz jebkura krīze ir arī attīstības iespēja. Lai atklātu vai pamanītu šādas iespējas, ir jāatsakās paskaidrot sev, kāpēc tas notika. Tā kā iemeslu var būt daudz, pat visu to atklāšana neatrisinās cilvēka emocionālā stāvokļa uzlabošanas problēmu.
Manuprāt, notikušā nozīmi var vieglāk mainīt, ja cilvēks sev jautā kāpēc tas notika … Tad tas pats uzmanības centrā būs spiests meklēt atbildes, bet ne pagātnē, bet tagadnē vai nākotnē.
Tādējādi jūs varat stabilizēt savu stāvokli krīzes situācijā un ne tikai apturēt lejupvērstu kustību, bet arī sākt veidot jaunu pamatu savai dzīvei.
Dzīvo ar prieku! Antons Černiks.
Ieteicams:
Krīze. Kā Izkļūt? 5. Daļa (galīgā)
Kad cilvēks pārdzīvo krīzes situāciju, viņa iekšienē notiek būtiskas izmaiņas. Parasti tas ir saistīts ar faktu, ka cilvēka realitātes karte paplašinās. Turklāt līdz ar kvalitatīvām izmaiņām diezgan spēcīgi mainās paša cilvēka iekšējais tēls.
Krīze. Kā Izkļūt? 4. Daļa
Cilvēks nonāk krīzes situācijās tajos dzīves brīžos, kad viņam ir jāmainās. Manuprāt, krīze ir sava veida filtrs, caur kuru cilvēkam ir jāiziet. Un tas ir iespējams tikai iekšēji mainoties. Galu galā, ja krīzi uzskatām par sava veida mācību, tad no tās ir iespējams izkļūt, tikai asimilējot jaunas zināšanas.
Krīze. Kā Izkļūt? 3. Daļa
Kad cilvēks viņam nonāk krīzes situācijā, tad visbiežāk viņš cenšas nesalūzt. Citiem vārdiem sakot, viņš cenšas diezgan stingri turēties pie savām dzīves vērtībām un jēgas, kuras krīzes ietekmē jau ir zaudējušas savu aktualitāti. Cilvēks tērē ievērojamu enerģiju šim procesam, lai noturētos pagātnē.
Krīze. Kā Izkļūt?
Kad cilvēks nonāk nepatīkamā situācijā, tad, pirmkārt, mainās viņa iekšējais stāvoklis. Un pēc tam apkārtējās realitātes uztvere. Tajā pašā laikā mēs vairāk sliecamies redzēt vairāk negatīvisma, šādos brīžos cilvēks nonāk krīzes stāvoklī. Patiesībā krīze ir tad, kad vecais vairs nedarbojas, un jaunais vēl nepastāv.
Pusmūža Krīze. Pusmūža Krīze Vīriešiem
Pusmūža krīze ir īslaicīga cilvēka apziņas nesagatavotība izvirzīt jaunus mērķus un uzdevumus dzīvē pēc apmēram četrdesmit četrdesmit piecu gadu sasniegšanas, kad galvenais bioloģisko un sociālo uzdevumu kopums vai nu jau ir veiksmīgi izpildīts, vai kļūst skaidrs, ka tas noteikti netiks izpildīts.
