Par Psihoterapiju, Likumību Un Valodniecību

2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2024-01-12 21:01

Informēti un ieinteresēti kolēģi apspriež gadījumu, kad psihologs (pēc citiem avotiem - geštalta terapeits) saņēma sodāmību un nosacītu sodu, apsūdzot par nelikumīgu psihoterapeitisko pakalpojumu sniegšanu. Par šo gadījumu zinu tikai pēc baumām, bet varu minēt pāris piemērus no personīgās pieredzes.

Pirmajā piemērā pie manis vērsās kolēģis psihologs no vienas Centrālās Krievijas pilsētas, uzzinot, ka es veicu sarežģītas tiesu psiholoģiskās un lingvistiskās pārbaudes - es piedalos kā psihologs. Pēc viņas teiktā, viņa strādāja ar klientu, kuram bija kaut kādas emocionālas ciešanas. Viņš nolēma, ka viņas pakalpojumi viņam nepalīdz, ka viņa “izvelk no viņa naudu” utt. Izcēlās konflikts, kurā viņš beidzot iesūdzēja viņu tiesā, apsūdzot viņu nelikumīgu medicīnisko pakalpojumu sniegšanā. Viņa savu aizstāvību balstīja uz pierādījumiem, ka viņa nesniedza medicīniskos pakalpojumus, ka psihologs nebija ārsts, un parādīja psihologa diplomu. Bet tiesas rīcībā bija viņas vizītkarte ar uzrakstu "psihoterapeits".

Tāda ir lingvistiskā problēma: ja viņa ir psiholoģe, tad kāpēc viņa savus pakalpojumus sauc par “psihoterapiju”, nevis “psiholoģisku palīdzību”, kā to sauc psihologa profesionālajā standartā? Tiesai tas bija nepārprotams pierādījums medicīniskās darbības īstenošanai bez licences un licencēšanas kārtības pārkāpšanai. Es nezinu, kā lieta beidzās, bet, manuprāt, viņa principā "iestrēga" tikai reklamētā pakalpojuma nepareizā nosaukuma dēļ.

Otrajā gadījumā psihologs strādāja ar nomāktu klientu, un sanāksmju laikā viņš izdarīja pašnāvību. Tuvinieki iesniedza sūdzību par nepietiekami pilnīgu diagnozi un nepareizas ārstēšanas metodes izrakstīšanu. Pēc viņu advokāta domām, ja tiktu izrakstīti antidepresanti, nevis psihoterapeitiskās metodes, tad pašnāvības nebūtu. Un šajā gadījumā rodas tā pati lingvistiskā problēma: kā sauc psihologa veiktās darba operācijas? Ja psihologs nenodarbotos ar “psihoterapiju depresijas ārstēšanai”, bet “sniegtu psiholoģiskas konsultācijas”, tad vienkārši nebūtu noziedzīga nodarījuma sastāva, jo atšķirībā no "psihoterapijas", "konsultācijas" nav definētas kā "ārstēšana".

"Uzņēmējdarbības veikšana bez licences gadījumos, kad nepieciešama licence vai pārkāpjot licencēšanas prasības un nosacījumus, ja šī darbība nodarījusi lielu kaitējumu pilsoņiem …" ir pilnīgi krimināls pants, kas paredz ļoti reālu sodāmību biogrāfija. Viņi netiek vajāti par "geštaltterapiju" vai "mākslas terapiju", bet gan par nelikumīgu medicīnas praksi.

Lieta ir tāda, ka vārdiem ir noteikta fiksēta nozīme. Jau pusgadsimtu psihoterapija mūsu valstī ir “teorētiski pamatota metožu sistēma medicīniskai ietekmei uz pacienta psihi un caur psihi - arī uz viņa ķermeni un uzvedību, balstoties uz zināšanām par sāpīgo stāvokļu patoģenēzi un metodēm. medicīniska ietekme uz psihi, ļaujot sasniegt vēlamo terapeitisko efektu uz V. N. Mišiščevu. Vai vienkāršotā formulējumā: "ārstēšana runājot, nevis medikamenti".

Pievienojot vārdam “psihoterapija” definīciju “nemedicīnisks” vai “nemedicīnisks” nemaina faktu, ka Krievijas Federācijas juridiskajā jomā tā joprojām ir “ārstēšana” un to reglamentē N 323-FZ. Ja cilvēks kaut ko dara par naudas atlīdzību, viņš "veic saimniecisko darbību". Saimnieciskās darbības ir uzskaitītas Viskrievijas ekonomiskās darbības klasifikatorā (OKVED). Psiholoģisko palīdzību var sniegt 4 OKVED sadaļās: izglītība, medicīna, sociālie pakalpojumi un "dažādi". Nulles gados sociālo pakalpojumu sarakstā tika iekļauta "psihoterapija" saskaņā ar "Krievijas Federācijas sociālo standartu iedzīvotājiem standartu". Tas tika atzīts par sociālo dienestu - sava veida "psiholoģisko palīdzību", bet tagad tas ir pazudis no šī standarta un palicis tikai medicīnas dienestu sarakstā. No tā izriet, ka, ja persona piedāvā "psihoterapiju", tas, protams, tiks interpretēts kā "medicīnisko pakalpojumu sniegšana" ar visām no tā izrietošajām sekām.

Es redzu vairākas izejas no pašreizējās situācijas ar "psihoterapiju". Pirmkārt, šī problēma ir jāuztver kā lingvistiska, nevis organizatoriska: jautājums nav par to, vai psihologiem būtu jāļauj "iesaistīties psihoterapijā", bet gan par to, kā nosaukt vārdu "psihoterapija".

Tad rodas vismaz trīs iespējas:

1.variants - likuma "Par psiholoģisko palīdzību" pieņemšana, kas psiholoģisko palīdzību viennozīmīgi ievieto OKVED sadaļā "sociālie pakalpojumi iedzīvotājiem" un definē psihoterapiju kā sava veida psiholoģisko palīdzību līdztekus konsultācijām, apmācībām, psihokorekcijai utt. Šajā gadījumā psihoterapija pārstāj būt ārstēšana, t.i. medicīnas dienests. Tas neizslēdz iespēju to izmantot psihiatriskajās slimnīcās un psihisko traucējumu ambulatorā ārstēšanā: slimnīcas personālā ietilpst sociālie pedagogi, mūzikas darbinieki, kas veic "deju terapiju", līgavaini, kas veic "hipoterapiju", un psihologi, kas veic "psiholoģisko terapiju" individuālā un grupu formātā.

2.variants - atļauja kvalificētiem klīniskajiem psihologiem noteiktos apstākļos iesaistīties psihoterapijā šī vārda parastajā nozīmē - "ārstēšana runājot", t. sniegt medicīnisko pakalpojumu "ārstēšanu". Šajā gadījumā saskaņā ar medicīnas standartiem būs jāatrisina vairāki jautājumi, kas saistīti ar atbildību par šādas ārstēšanas procesu un sekām. Turklāt nevar rasties jautājums par šāda speciālista izglītības atbilstību ārvalstu praksē noteiktajiem kritērijiem. Protams, ja cilvēks divu mēnešu distances kursos saņēma "klīniskā psihologa" diplomu, tad nevar būt ne runas par jebkādu uzņemšanu patstāvīgai psihisko traucējumu ārstēšanai. Šeit man Veselības ministrijas nostāja ir skaidra, un es tam pilnībā piekrītu.

Iepriekš minētie varianti notikumu gaitai, manuprāt, ir maz ticami - likumprojekts "Par psiholoģisko palīdzību" pazuda bez vēsts, kā arī "Psihoterapijas likums". Varbūt uz labo pusi, jo man zināmajā izdevumā tā teksts neatrisina nevienu reālu problēmu, veidojot privātās profesionālās psiholoģiskās palīdzības praksi. Psiholoģiskā palīdzība tajā ir pilnīgi nepamatota un kļūdaini tiek uztverta nevis kā sociālais dienests, bet gan kā medicīnas dienests - likumprojekta autori piedāvā Veselības ministrijai kontrolēt psihologu darbību. Skolas, ģimenes vai organizāciju psihologiem šis lēmums ir mulsinošs.

Ir trešā iespēja - vienkāršākā un racionālākā.

3. variants - pārtraucam diskusijas par tēmu "Vai psihologs var iesaistīties psihoterapijā?" un koncentrēties uz izmantotajiem terminiem, definēt psihologu darba funkcijas un pēc tam bezbailīgi lietot šos terminus. Jā, šī ir tikpat sarežģīta problēma: piemēram, pēkšņi izrādās, ka profesionālajā standartā "skolotājs-psihologs" nav funkcijas "sniegt psiholoģisku palīdzību" … Izrādās, ka skolas psihologam nevajadzētu nevienam palīdzēt vispār un pat spēt to izdarīt …

"Deviņdesmitajos" un "nulles" gados es vēl cerēju, ka tiks pieņemts likums, kas ļauj psihologiem "iesaistīties psihoterapijā" pēc analoģijas ar ES un ASV. Ka tiks formulētas prasības šādu speciālistu izglītībai un, pamatojoties uz to atbilstību izglītības kritērijiem, tiks organizēta viņu sertifikācija: absolvēts astoņus gadus (ieskaitot personīgo terapiju un gadu darba uzraudzībā), valsts komisijas kvalifikācijas eksāmenu, saņēma atbilstības sertifikātu un uz priekšu: atveriet biroju, norunājiet tikšanos, samaksājiet nodokļus … Līdz "desmitajiem" gadiem kļuva skaidrs: tas nenotiks.

Personīgi es savā privātajā organizācijā vairāk nekā 30 gadus vadu "sociālās un psiholoģiskās apmācības" un "sniedzu psiholoģisko palīdzību".25 gadus esmu nodarbojies ar "psiholoģisko konsultēšanu" veselības aprūpes iestādē … Mani kolēģi-psihiatri nosūta pie manis savus pacientus, ja viņiem nepieciešama "psiholoģiska palīdzība", paralēli ārstēšanai vai tās vietā, un tajā pašā laikā mani ne mazākā mērā neapbēdina tas, ka man nav tiesību saukties par "psihoterapeitu".

Pēdējo desmit gadu laikā esmu neatlaidīgi saviem psiholoģijas studentiem nodevis vienkāršu profesionālu nostāju: jāatceras, ka vārds ir tikai zīme un tam ir vārdnīcas nozīme. Likumam nav nozīmes tam, kādu nozīmi jūs piešķirat vārdam “psihoterapija”, kādā nozīmē to lietojat un kādā nozīmē to izmantoja jūsu skolotāji universitātē vai pārkvalificēšanās kursos. Ir svarīgi, kādā nozīmē šo terminu šobrīd interpretē tiesībaizsardzības iestāžu darbinieks. Šodien vārdam "psihoterapija" tiek piešķirta "ārstēšanas" nozīme - licencēts darbības veids. Neiesaistieties "psihoterapijā", "psiholoģiskās palīdzības sniegšana" ir ne mazāk cienīga un izklausās ne sliktāk.