2024 Autors: Harry Day | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:50
Kopš bērnības esmu dzirdējis izteicienu "Ieklausies savā sirdī". Es intuitīvi sapratu, ka šī spēja ir veids, kā izkļūt no sarežģītām situācijām, kurās ar "galvu" ir grūti pieņemt lēmumu. Bet neatkarīgi no tā, kā es neizvērsu šo izteiksmi attiecībā pret sevi, kā nemēģināju "dzirdēt" savu sirdi, nekas nesanāca. Man šis process bija kā burvju kaste, kurā ir kaut kas vērtīgs. Tiklīdz jūs to atverat, manas acis redzēs patiesību, kas atzīmēs visus "i". Laiku pa laikam, sarežģītās situācijās, es izņēmu šo kasti no skapja, nopūšu no tās putekļus, atvēru to ar pietāti un cerību un … Katru reizi, kad biju vīlies, savā apakšā nesatikdams neko citu kā miglu, kurā jūs neko nevarējāt redzēt.
Tāpēc es varētu stundām sēdēt virs viņas, sasprindzināt smadzenes, cenšoties atdalīties un atpazīt tumsā mirgojošos siluetus. Es zināju, ka daudzi, atverot to, atrada to, ko meklēja iekšā. ES nē. Es satricināju savas smadzenes, mēģinot saprast, kā es varu dzirdēt savu sirdi. Vīlies viņš iemeta šo piekariņu atpakaļ skapī. No aiz aizslēgtajām durvīm atskanēja baismīgas skaņas, māja vibrēja kā zemestrīces laikā, sienas šķērsoja plaisas. Es gribēju cieši aizvērt acis, aizsegt rokas ar ausīm, mēģināt aizmirst par kastes esamību un, atverot acis, atklāt, ka tas viss ir tikai murgs. Bet zemestrīces notika arvien biežāk, un plaisas izplatījās kā milzu zirnekļi pa māju. Man bija vajadzīga palīdzība.
Tā nu es nonācu pie psihoterapeita, geštaltterapeita. Tad man bija 26 gadi. Un tad pirmo reizi mūžā man uzdeva vienkāršu jautājumu: "Ko tu jūties tagad?" Pārpratums, sasalšana, sastingšana. Es ielādēju smadzenes un sniedzu paskaidrojumus, sava stāvokļa interpretācijas, skaidroju, precizēju. Domas straumē ritēja viena aiz otras, es veidoju loģiskus sava stāvokļa skaidrojumus, taču nevarēju atbildēt uz būtībā vienkāršu jautājumu.
Es padevos, meklēju citus veidus, bet katru reizi sāku no jauna. Sākumā, klausoties savas ķermeņa sajūtas, ar psihoterapeita palīdzību es pamazām iemācījos nosaukt jūtas, kuras manā ķermenī iekodēja senie hieroglifi. Atverot kastīti, es atklāju savu spēju redzēt skaidrākas kontūras un formas, kur pirms tam bija uzplaiksnījuši neskaidri silueti. Pārsteigums, prieks, nemiers. Izrādās, ka tas nav tukšs iekšā, ir vesela pasaule, vesels Visums! Un cik viegli tajā apmaldīties, kad nepazīsti orientierus, kad tajā vēl esi svešinieks. Dusmas uz sevi, kauns. Kauns par to, ka nespēju pat pamanīt dusmas, kad tās ir tik vajadzīgas, kad pienāk laiks pateikt savu vārdu, lai nepazustu, neizšķīstos dzīves straumē. Skumjas, skumjas. Tas, ka viņš tik ilgi klauvēja pie sienas, nepamanīja šo krāsu eksploziju iekšā, par laiku, kas pavadīts ārpus šīs pasaules.
Tagad es dzirdu savu sirdi arvien biežāk un skaidrāk. Es varu saprast valodu, kurā tā mani uzrunā. Valoda, kuru, lai cik grūti būtu, ar galvu nav iespējams saprast. Valoda, kuru mēs zinām kopš dzimšanas, un tā vietā, lai to izmantotu, lai uzrunātu pasauli, lai vadītu dialogu ar sevi, mēs to aizmirstam kā nevajadzīgu.
Tagad es neesmu svešinieks savā Visumā. Jā, tas ir bezgalīgi. Un tas nozīmē, ka tajā joprojām ir bezgalīgi daudz neizpētītu ceļu, kas noved pie tā, ka neviens nezina, kur. Bet, ja jūs zināt valodu, jūs vienmēr varat jautāt par virzienu. Un pirmām kārtām par sevi!
Ieteicams:
“Ko Viņi Par Mani Domās?”, “Viņi Saka Par Mani”… - Mīti, Kas Neļauj Dzīvot Vai Realitāte?
- Ko citi par mani domās? "Viņi runā un tenko par mani …" Mēs bieži dzirdam šādas vai līdzīgas frāzes. Līdzīgus ierakstus varat novērot arī sociālajos tīklos. Ja par ziņām, mini publikācijām, tad tās lielākoties ir šāda rakstura:
Kas Ar Mani Nav Kārtībā, Ja Nu Viņi Mani (otru Pusi) Atstāj?
Veltīts tiem, kas netic mīlestībai, un vēl jo vairāk - tiem, kas tam tic, lai vai kā! Kad partneris aiziet, daudzi un gandrīz visi domā par to, kas ar viņu nav kārtībā, ka nav iespējams būt attiecībās ar viņiem. Tiek atgādināti dažādi stāsti par pagātnes attiecībām un tiek atrasts papildu apstiprinājums, ka “ar mani kaut kas nav kārtībā”.
Mani Lielākie Ienaidnieki Ir Manī. Lepnums Un Pašpaļāvība
Cilvēks iegūs savu spēku un spēku, sakot sev: "Mani galvenie ienaidnieki ir manī." Jau sen uz Zemes dzīvoja tikai visvarenie dievi. Viņi zināja, kā sasniegt jebkuru mērķi, un dzīvoja sava prieka pēc. Bet kādu dienu uz Zemes parādījās Cilvēks un sāka attīstīties tik ātri, ka dievi uztraucās:
Personīgā Telpa ģimenē
Personīgā telpa ģimenē. Esmu jau daudz rakstījis par tēmu "personīgā telpa", "personīgā brīvība ģimenē", "savstarpēja atbildība un dzīves caurspīdīgums", "brīvība saziņā ar citiem laulībā esošiem cilvēkiem"
Kad Es Piedzimu, Mani Vecāki Bija Jaunāki Par Mani Tagad
Psihologi bieži saskaras ar situāciju, kad 35–40 gadus veci cilvēki jau ir pietiekami nobrieduši un sūdzas, ka viņu vecāki nevarēja nodrošināt viņiem laimīgu bērnību. Un pa ceļam izrādās, ka viņu vecāki tajā laikā bija 19-20 gadus veci un paši būtībā bija bērni.
